Un atkal iekšā sēž TĀ skumja. Tā, kura atnāk bez jebkāda acīmredzama iemesla. Ņem un atnāk, pieklauvē pie sirds/smadzenes [kā nu kurā reizē, vai dažreiz pie abiem reizē, tad ir pilnīgs piz***c] un saka, ka tur it kā viss ir ok, bet tomēr kaut kā trūkst. Kaut kāds tukšumiņš, kas neļauj līdz galam justies piepildītai, apmierinātai ar sevi, savu dzīvi.

Bet varbūt es tikai sevi tā noskaņoju.. Varbūt es vienkārši nemāku dzīvot bez sāpēm..