Mēs par patiesību, Neza. Atceries? Mēdz būt skarba, jā. Nu, un? Tā vismaz ir patiesība, nevis klusa melošana sev, vēlamā uzdošama par esošo vai *ekhm* general purpose appisiens.

Es zinu, zinu... es joprojām par patiesību. Tikai pēdējā laikā tās patiesības ir par daudz, tās neforšās patiesības, kas krājas un krājas, un svilina manas smadzenes.
Tajos mirkļos, kad ir par daudz [bet vai ir par daudz, ja jau izturēts ir?], sāk piezagties doma- labāk būtu dzīvojusi neziņā...
Einšteina prāt bezgalīgs ir visums un cilvēku stulbums. Pēdējā laikā ar vien vairāk gribās šo sarakstu papildināt ar liekulību.