Samežģīts farss starp mani un misteru Jones
Viņš: /es zinu, tas novedīs pie absurda, bet te nu tas skan/ vēstijums: /apstākļi tam ir mainijušies, tāpēcvārdi - arī/ Tu mani baidiji... man tobrīd bija jaāaizlien līdz šejienei pa tumšajām Rīgas ielām //sākumā skanot kā: Tu mani baidi... man vēl ir jāaizlien līdz šejienei pa tumšajām Rīgas ielām/ piekrīti, ka atmiņas var pārprast: pievienojas asociācijas, emocijas, dramatisms/ tāpēc jāizvairās no pagātnes izteiksmes, skumji un atkārtoti stulbi///

Es: Kas tās pa tumšajām Rīgas ielām? Kas esmu es? Kāpēc tā Es Tevi baidija/baida? Vairs taču ne..(?) Tu varbūt gandarīsi manu fantāziju ar atbildēm uz jautājumiem?!

Viņš: BET TU JAU PATI UZDOD TOS JAUTĀJUMUS, TOS, KAS NAV ATBILDĀMI, JO TOS KLASIFICĒJAM, IERINDOJAM UN UZTVERAM KĀ RETORISKUS! NOLĀDĒTS, TIE RETORISKIE JAUTĀJUMI... Tās ir tās tumšās ielas, uz kurām izskrien mātes ar beigtajiem bērniem un izsviež līķīšus miskastēs pa vairākiem vienā vai pa vienam vairākās pa daļām! Tu esi retorisks jautājums! Un Tu mani baidi, lai piedraudētu man tevi nebaidīt. Bet vairs jau nē?!

Es: Nu, nu, tagad jau gan mums vajadzētu vienam otru nebaidīt un jauki pasmieties. Es varētu būt erotisks jautājums?

Viņš: Tas ir retorisks jautājums! ;)

Es: Tu spēlē negodīgi. /meitenīgi apvainojos/ Visus manus neaprakstāmi nopietnos un tiešos jautājumus Tu nostādi kā retoriskus un piedevām - mani kā pietiekami stulbu, lai es pati nespētu tos atšķirt. ;D Man pašai par sevi nekādu jautājumu nav. Man ir identitāte. Vienmēr būs. Un tā nav "sabiedrības koplietošanas" vai jelkāda postmoderna.

Viņš: Sabiedrības koplietošanas identitāte? Vai ielas segums? Publiskā tualete? Tā sarkanā stoppoga uz staba pie gājēju pārejas pār intensīvās satiksmes ceļu? Nampārvaldes apkopējas "laipnais" smaids? Politiķu demagoģija? Ja tā neesi Tu, tad tā, jāatzīst ir visai neparocīga jēdziena sašaurināšanas metode. Kā Tu domā?

Es: Nepiekrtu. Protams, Tu savu sofistisko rakstīšanas manieri vienmēr vari lietot pret mani (man jau tādas nav). Šinī konkrētajā gadijumā es specifizēju nojēgumu, lietojot jēdzienu pēdiņās. Es ieliku pēdiņās tieši tamdēļ, lai TU man nenorādi uz to, uz ko Tu man tomēr norādiji.

Viņš: Bet tagad iedomājies būtni bez identitātes! Tā varētu būt un varētu nebūt TAS, tā noteikti darītu un noteikti nedarītu TO, tai iespējams būtu un iespējams nebūtu TĀ, tā zināms būtu un zināms nebūtu TE.... tā pa vidu starp visu ko un neko. - Skaisti! Postmederni?
Un tātad Tu esi erotisks jautājums? Balts, jautājošs, dzilš, skumji balts, neaizskarams, tuvs, lausks, tuvāks, stingrs, viegls, maigs, kails, balts, spraigs, tavs, jauns, balts, atbildošs, balts, ...

Es: Man vajag uzsmēķēt.