Ode des Gedankenraumes.
Smagums nav tā pati sajūta, kas naglas sirdī. Šķērmums nav skumjas vai piespļaudītas jūtas. Šķērmumam nepiemīt sirdsskaidrība, tas ir smagums mazliet pirms vemšanas.

Jā, laiks iet lēni un nāvējoši. Šķērmi man ir, ne urbjoši vai skumji. Un kaut tiešām es spētu nebūt tagad, bet būt kādā romantiskā sapnī ar foniķes meitenēm apkārt un nekrologu zem spilvena, labos un sliktos laikus neatceroties.