zemteksts
izgrieziet vakarus no diennakts
citādi es jūdzos
tur iekšā nav tā spārnojuma, kas pārņēma kādreiz ejot tikties
tas nav tas, kas man ir vajadzīgs, vai tomēr ir?
es nespēju gaidīt, tas nogalina, lai atļautos atteikties
un nespēju ar sirdi novērtēt to, kas ir
ar katru brīdi pinos ar vien dziļāk, tieku saistīta
mana sirdsapziņa man neļaus cīnīties par brīvestību

es neesmu iemīlējusies un visu rēķinu ar prātu
un jūtos kā patvērumā, kad gremdējos sarunās ar citiem
sajūtot saites, es jūtos nelaimīga, jo tās mani biedē un nedara vidi saldu
negribu dot veltas cerības, bet veicinu to rašanos

es negribu sasteigt, bet nespēju tā turpināt
es varētu zaudēt galvu, sirdi, prātu, bet man nesanāk
tas nav atkarīgs no gribas
dzirksteles ir iekšā, tik jāuzpūš liesma
bet ne katrs to prot (kaut iespējas ir daudziem)

nedrīkstu radīt ilūziju ar atzīšanos
jo nezinu, kas ir otrā pusē
man bail, ka viss saplīsīs, jo nojautas būs maldinātas

jā, esmu tikpat steidzīga un nemiera pilna, kā šī pasaule
un gribu pārāk daudz pārāk īsā laikā
bet es nogurstu spēlēties ar vārdiem, gaidot dzirksteles un siltumu

šobrīd neesmu izlēmīga, lai lemj citi...
man tikai vajag to sajūtu, kad esi vajadzīgs un mīlēts
vienkārši tāpat

siltumu un mīlestību.
apdomā.