tas viens pietrūkstošais kredītpunkts (jo kamēr audzināju bērnus programma pamainījās) kas jāapgūst par visiem 4 (t.i. visas ieskaites, visas lekcijas un praktiņi jāapmeklē un visi daudzie grupu darbi) PROTAMS, ka iekrīt vienā un tajā pašā sesijas laikā ar citu Ļoti Smagu priekšmetu. nu tā iekrīt, ka abi abu priekšmetu datumi pilnīgi sakrīt. jā, paspēju jau krist izmisumā, bet viss atrisinājās deus-ex-machina. pirmais tests sākas pusstundu pirms otrā, kas nozīmē, ka es to kredītpunktu kārtošu pilnībā mutiski kopā ar parādniekiem un citiem nelaimes putniem atbildot uz trīs jautājumiem (nevis tests+1 mutiski), jo pusstundas laikā toč nevarēšu pareizi atbildēt ~100 sarežģītus jautājumus nu tā, lai tests būtu ieskaitīts. nu, un ja tāpēc man tas eksāmens jānokārto divos piegājienos nevis trijos - nu i lai, jo šis nav izdarāms pat ar manām gumijas cilvēka spējām

aiz stresa ļoti strauji saēdos Selgas cepumus un tagad man šķebī :(

visa tāda priecīga - uzrakstīju! ieskaitīts! 9!
viņš gādīgi apvaicājās vai atkal viss, kas astoņi jāpārraksta :D

šajā dzīves posmā izjūtu neizsakāmu pateicību par savu vīru, jo īpaši dienās, kad izeju agri, pārnāku vēlu (8:25-22:10; 6:50-19:00 etc) un šļaugana un viņš principā kā vientuļais daudzbērnu tēvs, bet vēl paspējis ne tikai aizvest/atvest uz bd un nostrādāt darba dienu pelnot ģimenei iztiku un sievai mācību maksai+izmaksām, bet arī aizbraukt izkurināt dzīvokli lai (viņa apmaksātā) jaunā krāsns raitāk žūst un citas dienas izdarīt arī kaut kādus nebeidzamos sadzīves darbiņus

ciba, man drusku vajag lai tu sadodies rokās un paturi īkšķus lai es mājās aizejot kaut kur savos maisos atrodu pirms dušas novilktās apenes un ļifonu lai nav rīt jābrauc agrāk meklēt meiteņu ģērbtuvēs.
ir jau bijuši gadījumi - pirms sākām saieties vīrs apskatījās manu kompi, tur kkas negāja. saņemot atpakaļ vienā no datorsomas kabatām atradu savas apenes. atšķirībā no šīsdienējām tās vismaz bija tīras

trešā diena (pirmā no rīta līdz vakaram) un jau sāku rakstīt kursa darbu, kas pie Lielas Mākslinieces, 20 lapas teksta un 20 avoti. abi īsti nebūs problēma, jo tur vēl anketa jātaisa un jāaizpilda un jāaizbrauc izdarīt to praktisko daļu un jānodod ap Lāčplēša dienu un otrs - 5, max 6 lapas būtiskā teksta, ne divi avoti, ne veci un jānodod vecākā bērna dz.d. kas jau tā vienmēr ir saspringtos datumos, jo skuķiem dz.d., viņam dz.d. radi nesatiek, jāorganizē atsevišķas ballītes, cienasti uz izglītības iestādēm, apmēram skolēnu brīvlaiks, sākas ziema un vispārējs čakars un drusku besis
gan wow! gan aaaaaa!

laba diena. uzrakstīju eksāmenu (vēl nezinu - cik, bet nu jābūt, pat ja cipars ne pārāk), uzzināju par vienu 8 (šaubījos vai neatmetīs atpakaļ), pierakstīju tēva suni pie kardiologa (pat neizputēs). šodieniņa, rītdieniņa, parīt pati Jāņu diena

šodien spermatozoīdiem liku atzīmītes par smukumu
nē, tas nebija sapnis

šodien septiņas stundas (-30 min -15 min -15 min) bija nodarbības, pa vidu vispirms noskaidroju nokārtoju vienu birokrātisku lietu (kas mani satrieca un izsita no ritma), aiznesu papīrus, citu birokrātisku lietu nodarīju gandrīz da galam (ja neskaita to izsisto), slapju muguru bet paspēju uz transportu, mājupceļā kādu 4 enerģisku/spītīgu/dusmīgu/atriebīgu kantrīdziedātāju balāžu laikā puslīdz sakarīgā līmenī dabūju atpakaļ tās emocijas, mājās rikšiem, atsaucu bērnu no vecmāmiņas, fiksi tēju un maizītes, nedaudz sapļeku, attapos pēc kādām 10 min kad burtiski biju blenzusi sienā pilnībā uzkārusies, rikšiem ar vecāko uz bd pēc sīkām, drāma (tu man nepatīc, es negribu ka tu esi mana mamma. kāpēc jāiet ar kājām. kājāmiešana kaka. man nepatīk tētis. es gribu braukt mašīnā ko mēs šovakar darīsim, es gribu lai nav garlaicīgi, pie kāpņutelpas durvīm es gribu ēst, ko tu uztaisīji u.t.t.), drāma es nelikšu nost virsdrēbes (izmētātas pa visu koridoru) drāma es nemazgāšu rokas un ēdīšu netīrām (pārcilvēciskiem spēkiem pasīvi agresīvo 'nu tad pļūtī uz veselībām' paturēju sevī) un kāpēc nav gatavas vakariņas un aaaa es uzkāpu štrumbanšbikšu sprādzei un es neko neēdīšu, izvilku burkas zupu, uztaisīju, drusku ēda abi, kamēr šie medīja krējumu un maizes ko taisīt pie zupas vai kā alternatīvu tai uz vēdera gulēju gultā un gārdzu, jo kaut kad dienas gaitā pēc 15:00 (kā vaidēja citi) e-klasē pēkšņi uz rītdienu 1,5 m striķa, šauras zīda lentītes (brīnums, ka ne krāsainas), aplikāciju papīrs, šķēres, līme. un jāatrāda slimošanas laikā uztaisītais dzijas bumbulītis (ko es vīkendā neizdarīju, jo man dzija atdota vai nu kkādas neiedvesmojošas krāsas un vajag lai vismaz viens no mums ir iedvesmots, vai satītas uz kaut kādiem no veciem kalendāriem sagrieztiem lieliem platiem apļiem, tātad jāatplēš un jāsatin. teiksim moderni - nebija resursu). dzijas vīriņu taisīšu rīt, ja būšu spējīga, jo teorijā man atzvanīs no provinces slimnīcas, kur arī dara to psihologu un man jāiet ar to birokrātiju ja ne cīnīties, tad pateikt lielu vatafak, ko jūs mani šitā apbižojat, un tad vēl es sameklēju izbeigušāss burtnīcas matemātikā vietā jaunu un parakstīju
un man liekas, es redzēju vienu cibiņu, bet to es sapratu pēc krietna laika, jo biju stresā un bija jāpaspēj
un tagad zobi gandrīz grib klabēt, iekšā viss kratās, bet es xanax ceturtdaļu negribu, jo man jau tā nāk miegs (agrie rīti)
ar ko es lepojos - cibas laicīgi iebaidīta pirms man vispār bija bērni (paldies kihelkonnai, sw un tvarj un noteikti arī kādiem sen publiski nerakstošiem aizmirstiem jūzeriem) es jau kādu laiku krāju visādus potenciāli noderīgus sūdukus. mētājas viņi visur gan sakārtoti (makšķernieku āķu kastē), gan kastēs ar bardaku puslīdz par tēmu un bižutēriju gan ik pa laikam vienkārši kaut kur. tā nu ar burvju mākslinieka cienīgu kustību no virtuves bardaka čupas izvilku kleitai nogrieztas traucējošas zīda cilpiņas. nu, jūs ziniet tās, ko liek lai smalkas drēbes nešļūk nost no pleciņiem. lūdzu, nav par ko!
un mani pilnīgi neinteresē, ka tas zīds ir feikais un krāsa melna, jo es no kaut kādiem mistiskiem krājumiem atradu šauru striķīti ap 2m (nogriezu kā vajag) un arī drusku garāku gaišu lentīti, iespējams no kādas vecas dāvanas
nebija spēka saorganizēt ciemošanos rīt vai parīt vai aizparīt, sarunājām konceptu, bet man tas dzijas vīriņš un sadzīves proza, bet nu ja kas, tad vīkendā vienu dienu brauksim ciemos. ja nebūšu nosprāgusi, jo ļoti gribas izkāpt
/jāmēģina pašai pierakstīties pie tā klīniskā psihologa par sevi un ceturtdien jāpalielina zāļu deva, jo šitā ar diegiem nav aršana, smagi nepietiek. loģiski, ka tā/

un vēl šodien grupiņas čatā pacēla izlaiduma tēmu un kaut kad rīt vai parīt viņiem nāk sveču liešanas darbnīca (7 eiro)

pirmā semestra diena, visu laiku uz sajūsmas viļņa. bāc, kā patīk un interesē un šobrīd vēl nekas nav par grūtu

Eiforija un tik ļoti jā un uzrāviens lai arī drusku spriedzīte jo kā vienmēr vajag arī lai ir drusku sarežģīti. Bet sēdēju nodarbībā pie Raganas un biju ļoti laimīga, jo beidzot ir tieši tas, kāpēc man vispār patīk un gribas un ir interesanti. Un Ragana šodien bija normāla, nekavēja ne sākumu, ne beigas, normāli izstāstīja, materiāli visi esot pieejami. Pilnīgi neticas. Un ieskaitē visu, kas ir dots un pierakstos varēs izmantot (tātad labu veiksmi mums i ar to visu) jo dzīvē taču arī izmanto datu interpretācijai. Vai nu izliekas un būs smaga piezemēšanās vai arī kovids pārmācīja, jo iepriekš viņa nedeva pat vienu printētu materiālu uz visu kursu pārkopēt un te nu lieta nonākusi līdz smalkumiem
Simt punkti drīz raudāšu spilvenā un ne tikai, ka smadzene netur līdzi un baigi jākaļ visas vecās lietas. Bet pagaidām lidošu

Es viņam saku, ka esmu nīgra, jo gan jau būs jāpārliek nākamajā nedēļā. Gan jau noliksi viņš man saka. Atkal uz piecinieka? Es prasu un saku, ka gaidu, kad viņš sāks nīgroties jo viņš taču par to maksā.
"Viss pavisam vienkārši - ja maksimums ir desmit, starpība ir minetu skaits" :D

tikko uzrakstīju 23. un pēdējo ieskaiti semestrī. par to, kas bija no rīta, nav skaidrības un pārliecības, ka ir. bet pat ja nav, tad tā ir tikai viena. atvieglojumā ļoti gribējās raudāt, bet likās, ka ja sākšu, tad nebeigšu nekad. nekas jau nav beidzies, jo trīs eksāmeni, bet man tik ļoti neticas, ka es vismaz šitik tālu esmu tikusi, kaut kāda zinātniskā fantastika. grūti bija katru reizi, kad bija nodarbības. sākuma nedēļās pilnīgi pāri-spēkiem grūti, īpaši kad bija jābrauc, pat ja tā bija tikai reize nedēļā. pēdējās divas nedēļas vispār katru rītu no rīta gāju dušā, jo tā bija drusku vieglāk i savākties i pamosties i pauri iedarbināt. pēdējās sešas darba dienas, kad katru dienu (!) vēl tā kājas procedūra vispār izžmiedza kā citronu un man tur jāiet vēl gandrīz visu nākamo nedēļu! plānā bija nākamajā nedēļā aiziet pie ģ.ā. izprasīties uz to krūts centru, bet man nebūs iekšā, jo vēl visādi pēkšņi uz galvas uzkrituši mazi žākstiņi jādara un tas, kā zināms, parasti aizņem vairāk laika nekā iepriekš liekas un man taču būs eksāmeni un Nav Ko Vilkt
:D

vispār es esmu uz viļņa, bet tieši tagad drusku nevaru, jo man jāpabeidz savs jau nedēļu darītais štrunts lai šodien var iesniegt, bet līdz tam man jāizlasa kāda cita ļoti svarīgs zinātnisks štrunts par šo pašu tēmu, kuru es neesmu lasījusi, jo atradu vakar pustrijos naktī, kamēr vēl kapāju. un tagad vajag fiksi iznevarēt lai var varēt citas lietas
un man šķiet, ka šis viss ir iespējams tikai tāpēc, ka es trešdien paņēmu pauzi pa dienas vidu un daudzas stundas vienkārši ietusēju ar sen neredzētu mīļu cilvēku ēdot ņammas un pļāpājot un pie pusdienām dzerot vīnu (es pat neatceros pēdējo reizi, kad tā esmu darījusi un vai vispār) un tad es ar kaut kādu deus-ex-machina to, ko vajadzēja izdarīt ceturtdienas pašā rītā, bet es tiešām nevarēju; izdarīju pāris stundas vēlāk, jo man atnāca vaļā bloks un es visu sapratu un zināju un vairs neputrojos un paspēju ielekt aizbraucošā vilcienā

vakar novārīju sīpolu mizas, katrai nokrāsoju divas olas, smuki iepakoju plastmasas trauciņā un sūnās (vīrs pārveda no ekspotīcijas), šodien sīkiem Lieldienu svinēšana. iedevu uz grupiņu aiznest neaizmirstulīšu un sarkanu saulespuķu sēklas un tomātus. puikam pēc brīvdienām uz skolu bija jānes sporta tērps un izdiedzētie zaļumi (trīs zirņi). bez strīdēšanās (!) un laicīgi (!) aizvedu sīkas atdevu b/d, atceļā izņēmu pakomātā paciņu (!) noklausījos vienu attālinātu lekciju un biju tik laimīga par to mieru un klusumu, kad tu vari pilnībā klausīties un fonā nenotiek ņiguņegu 'mamma, ieslēdz gaismu, man vajag kakāt!' 'ā! kāāāŗsts ūdens tek pa krānu' matu plēšana etc, ka aiz laimes tik ļoti nezināju ko darīt, ka uzliku mazgāties veļu :D

ak, zinātne, kam tu man dari tik gauži?!