kā katru gadu i izbrīnījos par rozēm, i kritu panikā i aizkaitinājos (uz sevi) i sasmējos
atkal aizmirsu kāzu jubileju. t.i. es zinu datumu, bet reti kuru dienu zinu, ka datums ir šodien

visa tāda priecīga - uzrakstīju! ieskaitīts! 9!
viņš gādīgi apvaicājās vai atkal viss, kas astoņi jāpārraksta :D

šajā dzīves posmā izjūtu neizsakāmu pateicību par savu vīru, jo īpaši dienās, kad izeju agri, pārnāku vēlu (8:25-22:10; 6:50-19:00 etc) un šļaugana un viņš principā kā vientuļais daudzbērnu tēvs, bet vēl paspējis ne tikai aizvest/atvest uz bd un nostrādāt darba dienu pelnot ģimenei iztiku un sievai mācību maksai+izmaksām, bet arī aizbraukt izkurināt dzīvokli lai (viņa apmaksātā) jaunā krāsns raitāk žūst un citas dienas izdarīt arī kaut kādus nebeidzamos sadzīves darbiņus

Tas otrais dzimums iedod kkādu līdzsvarotību. Pie (jau iepriekš paredzamajiem) jaunumiem, ka visiem +, apraudājos, ka visiem maniem bērniem mēris.
Ko tu raudi, viņš man saka, šobrīd no jums visiem četriem vissūdīgāk izskaties tu..

Ja ir vafele un rozīne, tad saliekot tos kopā sanāk vafeļu torte ar rozīnēm?
šis man prasa

Atradu šorīt monētu čupiņu. Nesu viņam prasu 'kas tas?'
'Divi eiro.' 'Par sūdīgu minetu'
:D


Atj. AAAAAA! Kāpēc mājās jātur vīrietis, ja tieši tad, kad patiešām vajag, viņš ir izgajisdriznaks?! skraidu pa māju ļifonā un nevaru saģērbties, jo mani terorizē kaut kāds lidojošs Kaut Kas. jocīgs un nesmuks un drusku dīc kā helikopteris un piesējies un neatstājas, bet nosist es to nevaru, jo es šitos nežmiedzu un tas ir pārāk pretīgs lai noķertu un izlaistu ar burkas un papīra metodi. AAAA

Četrdesmit minūtes pavadot kopā ar ķērcīgu (25+) un niķīgu cilvēku un iestājoties klusumam noburkšķu 'Lai Dievs nogrābstās' un vīrs uzreiz metas ņurcīt krūtis. 'Ko tu dari?' es viņam prasu. 'Kā, nu tu teici lai Dievs nogrābstās'.

Man tāda pašapziņa nekaitētu

Vienīgā nelaime tām ērkšķogām, ka spalvainas, es viņam saku
Vai tad tu neesi pieradusi, ka uz mēles kas spalvains? Viņš man prasa.
Klusu, citādi ierakstīšu šito cibā!
Ciba jau tādiem spalvainiem jociņiem domāta, viņš saka

Es viņam prasu 'negribi nodot asinis?'
'Nevaru. I had near death experience.'
...?
'38,4 C'

Izrādās es esmu apprecējusi cilvēku, kas māk ievilkt gaisu, aizspiest degunu un to izpūst pa acu kanāliem! Like wtf?! Srsly?
Mēģināju sarkana palikdama, man nekas nesanāk

- Negriez zaru ar šķērēm, šķēres nav loterijā vinnētas viņš man saka.
- A kas ir?
- Sieva.
??!
- Ne jau vienmēr loterijā vinnē to, ko grib.

:/ :D

Viņš ir tik gādīgs! Zinot to, cik ļoti pārmīzusi jēgu esmu no tā, ka man vēlāk bāzīs acī lāzeru, šis rūpīgi izsver, kuru no skapī esošajiem mīļākajiem krekliem ar caurumu vai pleķi šodien uzvilkt! Jo nu tad man ne līdz lāzeram

Rādu vīram visa tāda priecīga, ka kādam fotogrāfam 1880.tajos gados bijis smuks balts kaķītis, viņš tāds: "Miris. Varbūt miris, tajos laikos visādi bija ar to bildēšanu"

:D

Man ir aukstas kājas, es viņam žēlojos.
Sirds arī. Šis atteic

Vīrs ir tik tīrīgs, ka nomazgāja melno rutku.. gandrīz baltu.. :D visu vakaru ķiķinu, esmu sajūsmā

Vispār es domāju, ka latviešiem ar humora izjūtu viss kārtībā. Mūsu humors tāds padrūms, smagnējs, piedauzīgs, bet dzīvs un asprātīgs. (palasiet tautas pasakas, tur viss labi redzams). Līdz mirklim, kad es visa tāda nejauši sastresojusies prasu vai viņš mīlēs mani arī ar pliku plesi un šamais sāk man deklamēt tautasdziesmas par to, kā tur viss spīgos un laistīsies man uz galvas
Rūgti paraudāju spilvenā
:D

Tas mirklis, kad dzīvesbiedrs burtu spēles laikā uz tevi paskatās un aizkapa balsī saka 'Aizvainojums'
:D

Kas es tev esmu - mīļotā sieviete vai apkalpojošais personāls, es viņam šodien prasu.

Mīļotais apkalpojošais personāls

Sarunājamies, es saku, ka man tur kaut kādas sūdzības.
- Kovids viņš konstatē
- Nu ja, citu slimību jau nav, vai ne?
- Nē, nu vēl jau ir arī mēris, sifelis
- Sifeļa man nav, to mēs noskaidrojām.
- Nebija.

:D

Vīrs prasa 'kas tur tai tavai mātei ar to svinēšanu - tematiskais pasākums "Atvadu ballīte"?!'
:D

Kad teicu par kapu svētkiem viņš tādā drūmā balsī 'Piedalīties?!'