man kā tādai ideālistei šķiet, ka ir būtiski katram rast savu vietu, darīt to, kas patīk un padodas un sanāk labi. ja nav zobi jākar vadzī, vai ir bagāts sponsors, protams. pārdevējiem tam darbiņam pievienotā vērtība ir īsa - uzlabo dienu, mājās izpako pirkumus un aizmirsti. konditoriem pienesums ir daudz intensīvāks bet arī īslaicīgs (ja vien tev nepaveicas un Prusts neiemūžina tavas madelēnas) un kāda bauda!
nezinu vai tā ir personības īpatnība (jo lasītais vārds pieskaras man visdziļāk un nepastarpinātāk), bet visbiežāk, visstiprāk un vispersoniskāk pateicības jūtas par to, ka tādi cilvēki ir, dod Dieviņš viņiem veselību, ilgus un ražīgus darbus, ir tulkotāji. nu ne tie, kas kā es šad tad spēlējas ar faktiem (dībeļiem, skrūvēm un uzgriežņiem) lai gan tas arī ir vajadzīgs. bet tie, kas tulko grāmatas, jo to noskaņu, tās cakas un mežģīnes un gaismēnu spēles uz zāles stiebra rasas lāses miglas pilnā rītā..

esmu pateicīga katru reizi lasot Hobitu un šodien ar tādu! baudu atkal! iesāku Komēta nāk un Ronja nabadzīte pamesta pusceļā un es skatos kā jūs jūsmojat par tiem brīnišķīgajiem lielo cilvēku lasāmgabaliem kas nesen ir izdoti un drusciņ tā kā ilgojos, bet tad pienāk vakars vai pusdienlaiks, es atkal lasu kā mirst Torins un burtiski birdinu gaužas asaras un jūtos kā liekule, jo man tas stāsts patīk un ja Torinam jāmirst, jo ļaunāk viņam un cik brīnišķīgi, ka es to varu lasīt savam bērnam mūsu valodā