Izskatījās pēc dūmīgas American Gothic versijas nesenajiem Šerlokiem Holmsiem, bet tādas pavisam Dieva pamestas, pat īsti nepavilka līdz Toma Henksa kriptoloģiskajai skraidīšanai Roberta Lengdona pēdās, bet adekvāti, protams, Po, kurš nav nekāds Žils Verns, bet nāves kavalieris, tātad spriedzes vietā teikšanai jāir nenovēršamas nolemtības nojausmai un suģestējošām šausmām, kas liek aizvilkt aizkarus, aizslēgt durvis vai paslēpties zem segas bērnībā, kad tava stāsta varonis virpuļo lejup un paša radītā pasaule kļūst par savu karikatūru, jebkura cerība uz glābiņu izplēn zudušās nemirstīguma apziņas priekšā... Ēm, ļoti patika ideja un sižeta iekšējā loģika, simbolisms, arī teksti eleganti, izpildījums tā, kā jau teicu, adekvāti blāvs, pesimistiski duļķains, vietām vairāk ērmīgs kā grotesks, un skops, vismaz vēl kādu no populārākajiem Po motīviem jau varēja, arī aktieris, kura vārdu nerakstīšu, jo nepatīk, kā latviski rakstās, neizskatījās pārāk līdzīgs pēc zīmējumiem pazīstamajam oriģinālam, vismaz es nekad neesmu redzējis tādu, kurā Po būtu bārda. Pārējie tēli, atkal, adekvāti Po fikcijai kartonīgi, izmeklētājs reāls kapteinis Amerika, citi atgādināja datorspēles varoņus. Toties visu cieņu par jenotu, to es saprotu, ja nevar kādu no ceļojoša cirka izbēgušu traku, sieviešu galvas raujošu pērtiķi cilvēkēdāju, tad vismaz jenotu. Bija vērts. Paldies

The ways of God in nature, as in providence, are not our ways.

http://thefineartdiner.blogspot.com/2012/05/raven-raccoon-edgar-allan-poe-karl-marx.html