Kā komikss man kaut kas tāds droši vien mēreni riebtos, bet tikai tādēļ, ka kāds (kāda), kam vakardien bija vārdadiena, bija to savulaik iegādājies un lasījis kādā tālā un svešā zemē, festivāls tika nobeigts ar tieši šo 1995. gadā radīto gandrīz B-, ja ne pieklājīgais budžets, filmu, kuru jau no paša sākuma prasījās ievietot kādā subkulturālā kategorijā: pēcapokalipse un distopija, tas uzreiz, bet stīmpanks nederēja, jo par maz tvaika (2033. gads, ar Zemi sadūrusies milzīga komēta, tuksnesīgajā post-pasaulē ūdens ir zelta vērtē), nu, kaut kāds panks tas bija viennozīmīgi, varbūt sintīpanks :) Riebuma pakāpes dēļ sižetam līdzi izsekot bija pagrūti (regulāri radās jautājums, kāpēc tagad notiek tas, kas notiek), bet kaut kādā mirklī tas kļuva sekundāri, jo filmas pērle nenoliedzami ir titullomas atveidotāja (Lori Petty) un viņas dzirkstošā humora piesātinātais naratīvs. Naomi Votsa mašīnistes tēlā ir praktiski neatpazīstama, Malkolms Makdouels tēlo galveno ļaundari ar tik pohujistisku attieksmi, ka prieks skatīties, bet Ice-T ir vesela cilvēku-ķenguru-mutantu bariņa līderis. Jautrība un ieskats komiksu kultūras sviestā garantēti, bet vispār nācās secināt, ka filmas mērķauditorija laikam ir zēni (vai netradicionālas orientācijas meitenes), jo mūsu meitenes aizmiga galvenie atslēgvārdi tur ir... ķehņika un beibes

didn't mean to be.

nevienā mirklī neapgalvoju, ka to mākslu esmu apguvusi; nezinu kā citādi izskaidrot to, ka dažkārt lietas patīk tādas, kādas tās ir.