Viss ir redzams

Pirms doties uz ezeru apsolīju kalnu elfai padomāt par putniem, jo uz jautājumu, kādi man patīk, spēju pateikt tikai, ka vai nu visi vai arī līdaka. Tomēr savu solījumu neturēju, jo turpceļā raudzījos pēc pārnadžu takām pļavā jeb kā vienmēr meklēju taisnāko iebrienamo ceļu pāri pļavām no/uz mājām, un iebridu to. Varbūt tieši tāpēc, bet varbūt vienkārši sakritības dēļ atpakaļceļā (gāju pa ceļu - tā es daru parasti - uz vienu pusi eju pa wild, uz otru - pa sociaal takām, lai neapnīk, - laika ziņā atšķirības nav) pamanīju beigtu stārķi. Liekvārdība nav mana stiprā puse, bet es nedomāju. Pieļauju, ka nabags ticis notriekts, jo viena kāja bija pavisam nolūzusi (= karājās 90 grādu leņķī un kauls ar bija nost) un vispār nedomāju, ka stārķi tāpat vien ņem un nolauž sev kāju un tā vienkārši nomirst slaida metiena attālumā no autoceļa. Līdz mājām bija atlicis nieka kilometrs, tāpēc paņēmu nelaiķi līdzi, lai gan tik viegls nemaz viņš nav, ielikt arī nebija kur un vispār smirdēja, taču ne pārāk ļoti. Iekšā viņam noteikti čum un mudž no kukaiņiem, bet par to es arī nedomāju. Domāju par supergarajām spalvām, kuras man tagad būs visādām rotām, instalācijām, aseksuāriem u.tml. seskam. Domāju par to, kā apglabāt, un vai man vajag viņa skeletu vai nē. Pa to laiku garām pabrauca tikai 2 mašīnas un vēl es atradu 11 grāvja malā izbirušas un salijušas, bet visā visumā (nikotīna īsumā) lietojamas Ленинград markas cigaretes, kuras (vēl aizvien vienā rokā turot beigto stārķi) es, protams, neatstāju novārtā...

Vēl stunda līdz sestā mēneša 13. piektdienas beigām, kad eksperimentālais evilemo sāks mirt dabiskā nāvē, tāpēc pēdējais laiks kaut ko tādu emovulvocionāli-konvulsīvu ierakstīt.

Pēc ezera, ejot pār pļavu, jutos ļoti noguris, zāle ziedēja, uz grants kaudzes lauka vidū sēdēja piecas melnas vārnas, kas - vispirms viena, tad pārējās - man ejot "garām", pacēlās spārnos un aizlaidās pāri mežam ziemeļu-rietumu virzienā tak kaut vai Odinam pasūdzēties, bet es nepievērsu uzmanību. Pamanīju, ka redzu, kur jāiet, lai beidzot iebristu pastāvīgu taku no/uz mājām, tad padomāju, ka īstais laiks nomirt. Zīmes zemē. Nekad neesmu tik ļoti vēries mākoņos. Esmu reizē ļauns un labs, bezdvēselisks un emocionāls, pilns un tukšs, smieklīgs un nopietns, pašpietiekams un vientuļš. Centies esmu tik, cik manos spēkos (un droši vien pie šīm pārdomām vainojams arī fizisko spēku izsīkums - šodien Rā zenītā bija infernāls un baļķi ar bija jāvelk 3-4 reizes tālāk, pie tam, bļin, visu laiku krita uz kājām, kā arī šitie - žagari un cits spams dūrās aš nikni), so, kā teiktu iedzimtie amerikāņi:

It's a good day to fucking die
Having done my best so far
I could as well lie down right here and DIE
...

But how?
Suicide is not an option
And Death has its own timing

Un par to, ka 3. Ādama un Ievas dēls bija Sets, neviens nemaz neatceras.

Viss naids atgriežas. Visi meli ir ārprāts. Viss griežas ap savu asi. Manu asi. Tavu asi. Asins asi. Visu asu asi.