Viss ir redzams

Pirms doties uz ezeru apsolīju kalnu elfai padomāt par putniem, jo uz jautājumu, kādi man patīk, spēju pateikt tikai, ka vai nu visi vai arī līdaka. Tomēr savu solījumu neturēju, jo turpceļā raudzījos pēc pārnadžu takām pļavā jeb kā vienmēr meklēju taisnāko iebrienamo ceļu pāri pļavām no/uz mājām, un iebridu to. Varbūt tieši tāpēc, bet varbūt vienkārši sakritības dēļ atpakaļceļā (gāju pa ceļu - tā es daru parasti - uz vienu pusi eju pa wild, uz otru - pa sociaal takām, lai neapnīk, - laika ziņā atšķirības nav) pamanīju beigtu stārķi. Liekvārdība nav mana stiprā puse, bet es nedomāju. Pieļauju, ka nabags ticis notriekts, jo viena kāja bija pavisam nolūzusi (= karājās 90 grādu leņķī un kauls ar bija nost) un vispār nedomāju, ka stārķi tāpat vien ņem un nolauž sev kāju un tā vienkārši nomirst slaida metiena attālumā no autoceļa. Līdz mājām bija atlicis nieka kilometrs, tāpēc paņēmu nelaiķi līdzi, lai gan tik viegls nemaz viņš nav, ielikt arī nebija kur un vispār smirdēja, taču ne pārāk ļoti. Iekšā viņam noteikti čum un mudž no kukaiņiem, bet par to es arī nedomāju. Domāju par supergarajām spalvām, kuras man tagad būs visādām rotām, instalācijām, aseksuāriem u.tml. seskam. Domāju par to, kā apglabāt, un vai man vajag viņa skeletu vai nē. Pa to laiku garām pabrauca tikai 2 mašīnas un vēl es atradu 11 grāvja malā izbirušas un salijušas, bet visā visumā (nikotīna īsumā) lietojamas Ленинград markas cigaretes, kuras (vēl aizvien vienā rokā turot beigto stārķi) es, protams, neatstāju novārtā...