Viss ir redzams

Gribu tulkot grāmatas, nevis filmas, tāpēc paeksperimentēju, ko, neapslapinot divus pirkstus, var izdarīt YouTube un VirtualDub, un rezultātā tapa šis uz absurda robežas episkais video, kuram bija jābeidzas ar Aldara zelta izkārtni, bet man tur kaut kas aprāvās :// taču ir gan asfalts, gan pļavas, gan koki, gan drakanauti (tā pie lsd sauc pretimbraucošos auto), gan divi aborigēni (kaimiņš, piena tantes dzīvesbiedrs, baltkrievs pēc tautības, izskatījās, ka no brīvprātīgo ugunsdzēsēju dežūras, beibi redzu pirmo reizi), gan bišķ krusa pašā sākumā (lūk, zelta padoms, progresīvais jaunieti: ja vēlies, lai pārietu krusa, sāc to filmēt :))

Lakstenes kalns \ Taurupe at 81 bpm

Viena no mānijas privilēģijām, neskaitot to visaptverošo maģisko reālismu, ir tā, ka virtuvē, ārā,
priekšnamā pelnutraukos un citur vienmēr var atrast jau satītas un/vai nenopīpētas cigaretes.



Gandrīz nekad nav jātin pašam!

Nupat balto Rockets 40 paciņā atklāju cigareti-albīnu ar svešādu uzrakstu REVEN. Gribēju noglabāt, bet mirkli vēlāk automātiski aizpīpēju un tikai tad izlasīju to vārdu no otra gala.

Kaut kas noteikti ir mainījies. Bet es to neuzzināšu... nekad

Pirms doties uz ezeru apsolīju kalnu elfai padomāt par putniem, jo uz jautājumu, kādi man patīk, spēju pateikt tikai, ka vai nu visi vai arī līdaka. Tomēr savu solījumu neturēju, jo turpceļā raudzījos pēc pārnadžu takām pļavā jeb kā vienmēr meklēju taisnāko iebrienamo ceļu pāri pļavām no/uz mājām, un iebridu to. Varbūt tieši tāpēc, bet varbūt vienkārši sakritības dēļ atpakaļceļā (gāju pa ceļu - tā es daru parasti - uz vienu pusi eju pa wild, uz otru - pa sociaal takām, lai neapnīk, - laika ziņā atšķirības nav) pamanīju beigtu stārķi. Liekvārdība nav mana stiprā puse, bet es nedomāju. Pieļauju, ka nabags ticis notriekts, jo viena kāja bija pavisam nolūzusi (= karājās 90 grādu leņķī un kauls ar bija nost) un vispār nedomāju, ka stārķi tāpat vien ņem un nolauž sev kāju un tā vienkārši nomirst slaida metiena attālumā no autoceļa. Līdz mājām bija atlicis nieka kilometrs, tāpēc paņēmu nelaiķi līdzi, lai gan tik viegls nemaz viņš nav, ielikt arī nebija kur un vispār smirdēja, taču ne pārāk ļoti. Iekšā viņam noteikti čum un mudž no kukaiņiem, bet par to es arī nedomāju. Domāju par supergarajām spalvām, kuras man tagad būs visādām rotām, instalācijām, aseksuāriem u.tml. seskam. Domāju par to, kā apglabāt, un vai man vajag viņa skeletu vai nē. Pa to laiku garām pabrauca tikai 2 mašīnas un vēl es atradu 11 grāvja malā izbirušas un salijušas, bet visā visumā (nikotīna īsumā) lietojamas Ленинград markas cigaretes, kuras (vēl aizvien vienā rokā turot beigto stārķi) es, protams, neatstāju novārtā...