Viss ir redzams

Vēl stunda līdz sestā mēneša 13. piektdienas beigām, kad eksperimentālais evilemo sāks mirt dabiskā nāvē, tāpēc pēdējais laiks kaut ko tādu emovulvocionāli-konvulsīvu ierakstīt.

Pēc ezera, ejot pār pļavu, jutos ļoti noguris, zāle ziedēja, uz grants kaudzes lauka vidū sēdēja piecas melnas vārnas, kas - vispirms viena, tad pārējās - man ejot "garām", pacēlās spārnos un aizlaidās pāri mežam ziemeļu-rietumu virzienā tak kaut vai Odinam pasūdzēties, bet es nepievērsu uzmanību. Pamanīju, ka redzu, kur jāiet, lai beidzot iebristu pastāvīgu taku no/uz mājām, tad padomāju, ka īstais laiks nomirt. Zīmes zemē. Nekad neesmu tik ļoti vēries mākoņos. Esmu reizē ļauns un labs, bezdvēselisks un emocionāls, pilns un tukšs, smieklīgs un nopietns, pašpietiekams un vientuļš. Centies esmu tik, cik manos spēkos (un droši vien pie šīm pārdomām vainojams arī fizisko spēku izsīkums - šodien Rā zenītā bija infernāls un baļķi ar bija jāvelk 3-4 reizes tālāk, pie tam, bļin, visu laiku krita uz kājām, kā arī šitie - žagari un cits spams dūrās aš nikni), so, kā teiktu iedzimtie amerikāņi:

It's a good day to fucking die
Having done my best so far
I could as well lie down right here and DIE
...

But how?
Suicide is not an option
And Death has its own timing

Un par to, ka 3. Ādama un Ievas dēls bija Sets, neviens nemaz neatceras.

Viss naids atgriežas. Visi meli ir ārprāts. Viss griežas ap savu asi. Manu asi. Tavu asi. Asins asi. Visu asu asi.