Viss ir redzams

Wardruna - Runaljod - Gap var Ginnunga

folk / ritual / drone

1. Ár var alda
2. Hagal
3. Bjarkan
4. Løyndomsriss
5. Heimta Thurs
6. Thurs
7. Jara
8. Laukr
9. Kauna
10. Algir - Stien klarnar
11. Algir - Tognatale
12. Dagr

( Goda vārds, sen nebiju dzirdējis neko tik jaudīgu no nordiskās neopagāniskās mūzikas laukiem. Patiesībā, šaubos, vai vispār biju. )

Dzīve Krievijas provincēs (c) Emil Gataullin (visvairāk patīk šūpoles)

+ Dziesma, kura man nekad neapnīk:

Unto Ashes - Quid Vides? (ex Moon Oppose Moon, 1999)

( jau sen gribējās ielikt, bet tikai tagad atradu piestāvošu bildi )

Bet šito kontrastam - nenormāli skaists psihodēliskais folks tāds kādam tam jābūt no skaistākajām ezeru zemes vietām. Mani parasti atbaida visi tie svešādi burtu savienojumi paa, puu, oll, huu un tml. somu nosaukumos, pat ja apzīmē kaut ko cēlu, bet šeit mūzika aizmēž visus aizspriedumus. (Es nezinu, ko nozīmē Paavoharju, bet izklausās pēc pāva spalvām, mūzika arī.) Vēl viņiem mājaslapā ir tāds "Good to know" sarakstiņs, tip par viņiem, kas īstenībā man likās galīgi Bad to know, tātad tomēr aizspriedumi ir un ir lieki, ja, neejiet, vai aizmirstiet par to uzreiz vispār



>> Paavoharju - Yhä hämärää (320 kbps, 74 MB)

Pagaršot: Syvyys ("Dziļums")

128 kbps, nav notagots

Senatnes Patosa Cienītājiem,

torentos jau atrodami...



1. Olandes traibālhipijfolka sauļuku jaunais albūms Wolf Love. Vienreiz noklausījos, stilistiski nebijis kišmišs (ir pagānu repa dziesma ar anti-nwo lirikām, smieklīgi naivisks es pat nezinu kas, izklausās pēc Velvet Underground, love in the forest tur lol, daudz balādes ar klavierēm, pa kuru laiku viņiem vispār uzradās klavieres, kā arī tas pats neoķeltisms, kas pirms tam, tikai kaut kā niknāk saaranžēts, vietām ar elektriskajām ģitārām pat), bet interesanti, un saprotami - niša jāplašina.

Dziesma: Omnia - Shamaniac

...

2. Un tad vēl šitāds brīnums iekrita acīs, būs jāievērtē:

Nu tad, par godu tam, ka čimēra mums šodien apsolīja sev nevajadzīgās Peļēvina sāgas, kā arī tam, ka blogosfēras spiediena rezultātā esmu sācis skatīties True Blood (ļoti jauki iekļaujas pēdējā pusgadā daudz klausītajā southern gothic žanrā), nu, un arī pie viena kā atsmērējiens, kāpēc tā arī neesmu ierakstījis par to, cik labi nefolkam gāja Labā Dabā, un vispār daudz ko neesmu ierakstījis, the overtly self-conscious bastard that I am, vēl viens fundamentāls skrīnšots no pelevin.nov.ru:




Un, it kā ar to nepietiktu, vakara deja, kurā jestrs čigānu folks visai organiski sastopas ar nāves metālu:

Estradasphere - Smuggled Mutation (no Palace of Mirrors, 2006)

Viss, tagad gan eju nokaunēties

Tikai mieru – pasākums notika jau vakar, bet afišu ieliku, jo tīri glīta un es tur biju, pie tam pavisam negaidīti, uzzinājis par ko tādu tikai pusstundu pirms tam. Akordeona gan tur nebija, toties bija daudz citu interesantu instrumentu un piedalījās antireality, no kura tad arī to uzzināju, jau paralēli esot Kra + Rutas dekadentajā ballē uz jumta kaut kur VEF teritorijā. Bet, īsumā, es šādu mūziku labprāt klausītos nevis tveicīgā bārā, bet ierakstā vai guļot zālē kaut kur upes krastā, jo to tā arī laikam visvairāk atgādināja – tādu mierīgu, pašpietiekamu plūsmu, kura no tevis neko neprasa, bet vienkārši ir. Ļoti patika viesmākslinieces (?) skandētās kosmiskās tautas dziesmas jeb to skandēšanas fakts – tas visam piešķīra tādu garīgas tīrības "auru" vai es nezinu, kā to nosaukt. Pēc tam naktsputnu dejas zem atvērtajām debesīm likās tādas 128-vai-mazāk-bit, diez vai tu uztver tik subjektīvu asociāciju, bet kaut kāda morāla nepietiekamība jau nu tur virmoja noteikti, lai gan jumts pats par sevi bija atmosfērisks un cilvēki it kā simpātiski. Tur bija ļoti daudz alkohola un ļoti maz ēdiena, pēc kāda laika projektors fonā sāka rādīt hentai (japāņu bērnu porno), es sajutos iestagnējis savās komunikācijas problēmās, kamēr nezāle man sinhroni tulkoja Wolfsheim tekstus, bet vispriecīgāk bija skatīties uz nepazīstamiem cilvēkiem, kuri izvilkuši pāris kāšus sāka dziedāt un dauzīt ritmu līdzi kaut kādam ievilks uzliktam neomedīvalam. Varētu uzrakstīt vēl kaut ko, bet pietiks laikam, tā jau šitie ieraksti pārāk ievelkās – sāku no rīta, tad nevaru pabeigt domu, saglabāju kā privātu un, ja vispār pabeidzu, neviens to vairs neizlasa, izņemot retos piestaigātājus un, es nezinu, stalkerus, laikam. Ānujā, vēl pie Takas satiku kashadura, kurai tā arī nepavaicāju, vai viņa uzskata mani par lohu vai nē, sakautrējos, tāpat jau svarīgāk ir tas, ka es tā jūtos (kā lohs) viņas kontekstā, un vēl man kreisajai rokai "nez kāpēc" ir nolakoti nagi, plūmju krāsā, iedomājies?

Мельница – Змей

( слова )

Pumajaw - Downstream

( ... tālāk ... )

All My Friends Are Funeral Singers (2010) ir visnotaļ jauka (vizuāli un aurāli baudāma) indie filma par kādu mēdiju (vecmodīgi rakstīt būtu "raganu"), kas dzīvo spoku pilnā mājā meža malā (mežu gan nerāda) un caurām dienām (un naktīm) spiesta klausīties psihodēlisku folku (spoku jeb, kā vēlāk noskaidroju, režisora grupas izpildījumā*)



Jāņu diena - spama diena! / Paldies suic ftp

* novilku viņu albumu, kas saucas tāpat, bet tas gan nav tik labs, jo tur skan pavisam ne tas, kas filmā, pie tam, tur arī patiešām dzied

Sakarīgs folkalbūms svētkiem, seniliem un ne tikai. 80 MB, VBR1