Viss ir redzams

Ja astroloģiju vispār uztver nopietni, silti iesaku uzzināt savu Ascendantu – piemēram, man tas daudz ko izskaidroja, jo bija diametrāli tieši pretējā pusē Saules zīmei zodiaka ratā (Skorpions Vērsim), bet nu gan par kaut ko citu, pēc tematiskās, iekšējā protokola pieprasītās bildes: Akseli Gallen-Kallela. The Defense of the Sampo, 1896. x Padalīšos ar kārtējo jaunā slāvu folkmetāla viļņa grupu, kas paradoksāli panpagāniskā garā nosaukta kaimiņtautas eposa vārdā. Kaut kad pasen novilku vienu albumu nosaukuma dēļ (Ведьма), bet neko diži nebiju klausījies līdz vakardienai, kad pēc draudzīga disputa par to, vai mūzikā skanošās dūdas ir īstas vai tomēr sintezators (es domāju, ka īstas), nospriedām paskatīties tuvāk internetā, kur par dūdām nebija ne vārda, ne miņas, toties bija iespēja pārliecināties par akordeona autentiskumu, kā arī noskatīties profesionāli nofilmētu videoklipu: Калевала – Сон Река Lūk, un tad mums bija disputs par to, vai dziedātāja ir smuka, vai nē. Man liekas, ka ir. Tev?

www.kalevala-folk.ru

Nē, par troļļiem pēc tam. Vēlāk! Tagad nefolka pirmais blekmetāls! :@

Kad man bija piecpadsmit, pirmajā Latvijas neatkarīgajā radio FM frekvencē - AA (divi a) - vēlu naktī (pēc pusnakts) bija tāds raidījums "Bērtuļa nakts" (kuru vadīja manis tā arī sejā neredzēts puisis vārdā Edīte), kuru reizēm klausījos un ierakstīju kasetēs, lai klausītos vēl. Tur arī dzirdēju pirmo aggro-industriju (bez NIN un Ministry), Mortiisu un aukstās gaļas ambientus. Katra raidījuma beigās tika piemetināts, ka tajā atskaņoto mūziku var iegūt pie Knābja savādākās modes veikalā DeSants (tagadējā JRT pagalmā), ko arī nevilcinājos darīt. Metāls "Bērtuļa naktī" parasti neskanēja (un to arī rakstīju citur), bet bija izņēmumi - bleķis, kurš tikai nesen, pateicoties Norvēģijas bezpriģelam, bija izrāpojis uz plašākās Eiropas tumšā muzona skatuves, līdz ar ko sasniedzis arī Latviju. Nu, un, lūk, vienā raidījumā, noskanot divām IN dziesmām, nekavējoties sapratu, ka šis ir jāiegūst, un pēc tam jau biju vienkārši ar acīm griestos. Jo tas... srsly... bija pirmais... tāds... aaaa... ever... un mazais nefy <3 to skaņu ar pirmo listen (šo lasīt rītiņa akcentā; par sātanu bija pajāt, man gan toreiz likās, ka viņi to nopietni... bet skanējums atsvēra aizspriedumus; īstenībā 50% tur ir filtrējams materjāls, un ar nākamo plati viņi sāka spēlēt kaut ko man nebaudāmu, bet pofff, - man liekas, tas aurālais blieziens atsver rīta kafiju, virzuli, četras cigaretes un vienu kontrolētu ģimenes skandālu piedevām >:)



(1993, tīrs industrial black metal, 39 minūtes, Somija)

NSFU, VBR, 60 MB

“Most of the laugh tracks on television were recorded in the early 1950’s. These days, most of the people you hear laughing are dead.”       — Chuck Palahniuk, Lullaby

(ai, vnk gribas izmēģināt šito triku, nošpikoju pie indulģences)


Bet, lai nebūtu pavisam pašmērķīgi,

smukās vakara dziesmas: Pooma - Persuader & The Shore
(Popular tags: shoegaze, post-rock, trip-hop, finnish, indie)

via Last_at_night


Dienas blogs: Black and WTF

Bet šito kontrastam - nenormāli skaists psihodēliskais folks tāds kādam tam jābūt no skaistākajām ezeru zemes vietām. Mani parasti atbaida visi tie svešādi burtu savienojumi paa, puu, oll, huu un tml. somu nosaukumos, pat ja apzīmē kaut ko cēlu, bet šeit mūzika aizmēž visus aizspriedumus. (Es nezinu, ko nozīmē Paavoharju, bet izklausās pēc pāva spalvām, mūzika arī.) Vēl viņiem mājaslapā ir tāds "Good to know" sarakstiņs, tip par viņiem, kas īstenībā man likās galīgi Bad to know, tātad tomēr aizspriedumi ir un ir lieki, ja, neejiet, vai aizmirstiet par to uzreiz vispār



>> Paavoharju - Yhä hämärää (320 kbps, 74 MB)

Pagaršot: Syvyys ("Dziļums")