Viss ir redzams

Neviens jau nebūs ievērojis, bet Sveista Cibā parasti cenšos apzinīgi aizpildīt visus iespējamos lauciņus, tāpēc pie maniem pukstiem vienmēr ir tik daudz tagu, bet brīžiem neizprotams noskaņojuma statuss. Pirmkārt, retais nepiekritīs, ka ne vienmēr vispār ir kaut kāds tāds gara stāvoklis, kuru iespējams tik viegli/ātri noteikt (izņemot "nepacietīgs" – man pēc noklusējuma – jo ātrāk noklikšķināt uz Post). Reizēm pat drošticamāk šķiet rakstīt mēness fāzi, ūdens būtnēm jau nu noteikti. Vēl šīste nebulārās ādiņas (bet laikam jau visu) noklusētajos iestādījumos "garastāvoklis" ir angliski (Mood), bet man, kā jau lingvistiskajam ciparpretnim (latv. cyberpunk) pienākas, tas ir apgreizts vēkšpēdus, lai sanāktu Doom (angl. liktenis, nolemtība). Attiecīgi "ir reizes" ;), kad mēdzu šajā lauciņā ierakstīt to, kas mani sagaida vairāk vai mazāk tuvākajā nākotnē pēc puksta ievietošanas (vai vismaz savas ekspektācijas šajā sakarā). Taču pēdējās nedēļas laikā esmu pamanījis, ka viss tas vizuālais sātanisms ir pievilinājis šajā kopienā nereti piesauktā LCD (Lielā Cibas Dieva) arhetipisko pretstatu, proti, LCV (Lielo Cibas Velnu), jo šonedēļ neesmu bijis ne uz kūdras purvu, ne lielajiem kapiem (arī līdz Linezeram tiku tikai ar lielu nokavēšanos, pie tam pusceļu balansējot uz bezdibeņa malas). Vakardien, piemēram, arī biju sarunājis skatīties pēdējā laikā blogosfērā nepiedienīgi bieži vīdējušo fon Trīra "Melanholiju", tāpēc pēdējā puksta lauciņā arī apzinīgi ierakstīju "Melnaholija" (nē, pašam nebija, lol), bet, kad beidzot bija uzpīpēts, iedzerts, vēlreiz uzpīpēts un nospiests Play... jau pirmās, otrās minūtes laikā sapratu, ka tomēr ir filmas, kuras skatīties nelegāli nokačātā nekvalitatē (pat ja tas ir DVDSCRips) ir noziegums pret estētu sevī. Savukārt, uz fon Trīru kinoteātrī iet ir neprātīgs risks (jebšu hipotētiski ieguldītā nauda absolūti negarantē baudu, spriežot pēc pieredzes – deviņdesmito beigās gan uz Šķeļot viļņus, gan Idiotiem biju uz lielā ekrāna – pirmā vienkārši nepatika, fui, vē, utt., pēc otrās man bija tikai viena vēlēšanās – piedzerties, lai aizmirstu tikko redzēto... bet laikam vairs nebija naudas... jo ļaunāk). Tālab pie tā lēni ļimstošā zirga nekavējoties teicu Lūsim – slēdzam laukā, atbraukšu kādu citu vakaru ar palagu un projektoru. Tā vietā noskatījāmies (es otrreiz) lielisko Amenabara Agoru – bija vērts, jo ievēroju daudz vairāk politisko nianšu nekā pirmajā reizē – piemēram, bieži nebiju sapratis, kurš kuru tobrīd klapē, teiksim, ka tie ir kristieši, kurus žīdi ar viltu ievilina svētnamā, lai nomētātu ar akmeņiem (nevis pagāni, ar kuriem tagad kārtējo reizi izrēķinās nelietīgā Kirila minjoni). Šajā reizē arī labāk uztvērās jaudīgais simbolisms (tie paši akmeņi) – ka es jums saku, kristieši ir totāli stouneri, haha – kā kas, tā nomētāt ar akmeņiem! Vispār te iederētos pielikt Boba Dilana dziesmu Everybody Must Get Stoned, bet tās man nav mp3, tāpēc labprātāk pakavēšos pie fragmenta, kurā Hipātija savam uzticīgajam audzēknim Orestam apmaiņā pret visnotaļ atzīstamas stabuļu spēles demonstrāciju pasniedz lakatiņu ar sava cikla asinīm... un ielikšu kaut ko pilnīgi pretēju... Lūk, Tev "Harmonija," vīrieti (starp citu, es viņa vietā būtu pateicīgs... bet es arī nekad nekļūtu par Aleksandrijas prefektu :) Labrīt! Tu asiņo? Es nē. Asiņo uz veselību. Tur nav nekādas disharmonijas :)*