Sestdien, pirms pamodos un pēc aizmigšanas, izvilku no polsterētas kosmētikas somas sagrieztu spoguļu kukurzni, kam pa vidu bija putoplasta gabals, bet apkārt aptīts papīra skočs, kas to saturēja tā, lai asākie stūri būtu kopā. Sēžot gultā un pārvilku sev pāri rīklei un labajam atslēgas kaulam un nedaudz kreisajai rokai zem elkoņa. Nekas īpaši netecēja, tāda kņudinoša skrāpējiena sajūta. Tad guļot nedaudz izskustējos un no kakla lēnām sāka tecēt asinis. Tecēja jau kādu stundu, pusotru, bez sāpēm vai nelabuma. Spilvena labā puse jau bija pilnīgi slapja. Sāku domāt, ka varbūt jāpārģērbjas, lai kad mani atrod būtu smukāk, bet tomēr po. Iedomājos, ka ir taču cilvēki, kas tik drīz to nemaz neuzzinās, bet po. Iedomājos par dong_a, priecājos, ka viņai tomer ir sanācis :), pec tam gribēju iedomāties par visiem citiem, bet tam nebija nekādas nozīmes. Tā pagāja vel kāda pustunda. Domāju, cik tad ilgi vel jāgaida? Acis palika tikai miglainākas (kā tad, kad agri pamostoties ieslēdz spožu gaismu un grūti kaut ko saredzēt). Iedomājos, varbūt kaut kam jāpazvana, bet es tāpat nesaprotu, kurš numurs ir kam - viens, viens, divi, trīs utml. Sāku meklēt radio stacijas telefonā, bet eklanā gandrīz neko nevarēja saredzēt, skatiens jau bija gandrīz pavisam aizmiglojies, bija ļooooti jāpiepūlas lai kaut ko saredzētu, bet jāgaida bija vel ilgi.