cilveki runaa, ka par shiem laikiem stastisim saviem mazberniem. man ir daudz domu par sho 'neredzamo ienaidnieku', par to, ka pasaule vairs nekad nebus tada pati, kaa taa lidz shim ir bijusi, un ne labakajaa nozimee, bet shoreiz ne par sho, bet par divainu brivibu, ko ir devis shis majas ‘ieslodziijums’.

man, tapat kaa lielakajai daljai no cilvekiem, dzive paiet milzigaa skrejienaa, ir vienmer tik daudz kaa, ko darit, kur iet, ko redzet. lielakoties neko no taa tu nemaz nedari, bet laika tapat pietrukst, un visvairak - energijas. pirmdienas-piektdienas (uz ko ilgu laiku tiecos) darbs panjem no manis gandriz visu. pie taa, protams, ari vainojams tas, ka esmu vairak nekaa 100 procenti iekshaa darbaa, ko daru, un visu velos izdarit lidz pedejam perfekti. tas, kas paliek pari, ir laicinjsh sestdienaa, lai paguletu mazliet ilgak, paspeletu klavieres, mazliet pakomponetu (ja ir iedvesma), sakartotu maaju, un dotos pie drauga arpus Londonas, uz vietu, kas ir blakus Surrey Hills Area of Outstanding Natural Beauty. Gandriz 2 stundu braucienaa no manaam majas durvim lidz vinja, un esmu pavisam citaa videe. miera zonaa, kur laiks rit mazliet lenaak, cilveku ir mazaak, gaiss ir svaigaaks, un tu vari ilgi iet pa mezhu un lauku celjiem neredzot nevienu cilveku.

pie vinja ari esmu 'spiesta' pavadit sho 3 nedelju (bet iespejams ilgak) laiku, kas skjiet kaa sveetiiba no augshas. mums abiem, kas nekad ar nevienu taa pa iistam nav kopaa dzivojushi, un biezhi stridamies, shis ir liels parbaudiijums. shoreiz ne par vinja gruto raksturu, bet par to, cik mes izradaas labi varam sadzivot, kad citu variantu nav. kad ir pavisam mazinjsh dzivoklitis, kuraa katram nav sava stuuriisha, kur jaiemaacaas vienam otru saprast, un pienjemt, jo shis viss tik driz nebeigsies.

karantina sakaas pagajusho pirmdien. svetdienas vakaraa mums pazinjoja, ka uz darbu nebus jaiet (no majaam mes stradat nevaram), un pirmdienas vakaraa bija pazinjojums ar daudz stingriem noteikumiem, kas, kopsh taa laika, ir kljuvushi vel striktaaki. itkaa daba mums ko veletos pateikt, vai varbut lidzi jutot, taa davaaja mums visu nedelju ar absoluti zilaam debesim bez neviena makonja (un gandriz nevienas lidmashinas, kas vienmer sashviikaa debesis), un saules siltumu.

mana miljaakaa dienas izklaide ir vieniigaa dienas atljautaa aktivitate araa (ja neskaita veikalu) - pastaiga. Paldies Dievam, mums nav 1km vai 100 metru ierobezhojuma, un mes katru dienu ilgi, ilgi staigaajam pa mezhu un laukiem. pavasaris ir saacies, tas mostaas muusu acu priekshaa katru dienu. taurenji priecigi rinkjo apkaart, bites meklee pirmo nektaru, putni dzied, aitinjaam, kas ganaas pljavaas, piedzimushi jerinji, mezhus rotaa mazas pukjites dazhadaas krasaas (dzeltenas, baltas, zilas), kas vienmer aizver savus ziedus uz vakarpusi, zirgi ganaas laukos, un dazhreiz mees tos redzam pastaigaas pa mezha celjiem, briedis mums parsteidz uz vienas no mezha takaam.

vienaa no shiim pastaigaam es sajutu specigu un pazistamu, bet sen sen nejustu sajuutu. ka ir jaraksta, ka ir ko teikt, ka gribas iemuzhinaat sho sajutu.

katru dienu but pie dabas, katru dienu buut brivam no darba, kas tev IR. taa ir sensacionala sajuta, ko nevienas oficialas brivdienas nevar dot. kopsh saku stradaat universitates laikaa, es neatceros reizi, kad butu bijusi atvaljinajumaa vairak nekaa 10 dienas. vienmer censhos sadalit atvaljinajumu, lai sanak aizbraukt uz Latviju uz Ziemassvetkiem un vasaraa, pie teta uz Norvegjiju , un paliek pari prieksh atseviskaam dienaam, lai sanak garaka nedelas nogale, vai kads cits brauciens arpus Anglijas. shis ipashais laiks liek saprast daudz ko, bet visvairak - neiznieko to. dari to, ko vienmer velejies darit, bet kam nekad nepietika laika. esmu sakusi dariit 3 lietas, kas man liek katru dienu piecelties ar smaidu zinot, ka vareshu atkal ko jaunu iemacities. un pamosties blakus miljam cilvekam, bez nekadas distances.