tikko beidzu lasīt G.Janovska romānu 'Uz neatgriešanos',lai cik varbūt banāls neliktos sižets lielos vilcienos,nemaz nerunājot par to,ka vairākas reizes apraudājos,tagad pēcgarša ar skumju krellītēm aptinusies ap kaklu (no iekšpuses). un kaut kā tas viss liekas tik tuvu,nupat noticis,un 2pk vēl nav sācies,un visi vācieši (un ne tikai) brauc projām pēc Hitlera izdotās pavēles,un kur tagad ir Zigrīda,kur Džonis,vai viņi tomēr satikās,zinu,zinu,nesatikās,bet var taču pasapņot. to laikam sauc par dzīvošanu grāmatās,bet grāmatas agrāk vai vēlāk beidzas.
kāpēc tieši tām lielākajām mīlestībām ir allaž lemts beigties traģiski vai vienkārši nelaimīgi - šis jautājums negaida atbildi