vakarsaule
labsajūtā nosēstos uz gultas malas ar skatu laukā pa logu. atkal kārtība un,ja ir kārtība,dažas pozitīvas emocijas rodas pašas no sevis. kā balvu par labi padarītu darbu man pasniedz it kā necilu,ierāmētu fotogrāfiju. pilsēta aizvien vēl ieskauta slinkā un ietiepīgā pelēcībā,tomēr saulrieta oranždzeltenīgais atspīdums tais mājās,kuras dažu minūšu gājienā no skatupunkta,uzjundī priekšnojautas par tuvojošos vai pagājušo ziedoni. vai vēl labāk - vasaru. kad laiskums,bezdarbība,tukša laika nosišana ritēs neatgriezenisku gaitu. un tam visam pa vidu es-te-re!. dienas teorētiski kļūs īsākas,saule rietēs dažas sekundes,vēlāk jau - minūtes,ātrāk,bet būšu par slinku un nogurušu,lai to pamanītu.
pat automašīnu troksnis lielpilsētas idillē šoreiz šķiet gandrīz vai iederīgs,jo liek apzināties,ka pilsēta tomēr dzīvo līdz ar mani. vai vismaz ieprogrammēti eksistē.