18:26 - vakarsaule
labsajūtā nosēstos uz gultas malas ar skatu laukā pa logu. atkal kārtība un,ja ir kārtība,dažas pozitīvas emocijas rodas pašas no sevis. kā balvu par labi padarītu darbu man pasniedz it kā necilu,ierāmētu fotogrāfiju. pilsēta aizvien vēl ieskauta slinkā un ietiepīgā pelēcībā,tomēr saulrieta oranždzeltenīgais atspīdums tais mājās,kuras dažu minūšu gājienā no skatupunkta,uzjundī priekšnojautas par tuvojošos vai pagājušo ziedoni. vai vēl labāk - vasaru. kad laiskums,bezdarbība,tukša laika nosišana ritēs neatgriezenisku gaitu. un tam visam pa vidu es-te-re!. dienas teorētiski kļūs īsākas,saule rietēs dažas sekundes,vēlāk jau - minūtes,ātrāk,bet būšu par slinku un nogurušu,lai to pamanītu.
pat automašīnu troksnis lielpilsētas idillē šoreiz šķiet gandrīz vai iederīgs,jo liek apzināties,ka pilsēta tomēr dzīvo līdz ar mani. vai vismaz ieprogrammēti eksistē.
19:47 - puskomplekss
narkozes ieraksti ir pārāk vienveidīgi un garlaicīgi,un labākajā gadījumā - interesanti tikai viņai pašai. jo tieši tāda vai biedējoši līdzīga ir viņas dzīve. ja pelēkai krāsai piejauc zilu,zaļu,sarkanu - vienalga,gribot negribot rodas jauna nokrāsa. un tu vari jaukt un jaukt. un neviens pat nenojautīs,ka kādreiz tā bijusi pelēka. ko darīt,ja citu krāsu nav? ja tev piederošajā krāsu paletē ir ne vairāk par,teiksim,trim krāsām. pirmo sajaucu ar otro,otro ar trešo,trešo ar pirmo,visas trīs kopā,bet tu jau šos jaukumus pazīsti. tāpēc pārsteiguma nav. (tu varbūt vēl gaidi,bet) lieldienu zaķis jau kuro gadu atnācis bez olām. bet ne tāpēc,ka mēs vairs neesam mazi. mēs bijām laimīgāki un krāsaināki. es,noteikti. ticējām pasakām un citām muļķībām,un gudrojām paši. tas,kurš ticēja,dabūja olas un ne to vien.
iesprūdusi. kā Vinnijs Pūks Trusīša alā. pieēdusies pašapmierinātības pankūkas.
-Ei, vai tu esi iesprūdis? - Trusītis(draugs) jautāja.
- Nē! - Pūks (narkoze) bezrūpīgi(mazliet izlikdamās) teica. - Tikai atpūšos, domāju un drusciņ dziedu.