Capote.
Nedaudz absurdi - kūstošs un pavasari vēstošs rīts/pēcpusdiena,saulīte staigā pa zemes virsu,garastāvoklis pietiekami pacilāts vakardienas un šī rīta patīkamo notikumu iespaidā,bet es ņemu un aizeju uz Kapoti.
Mākslas muzejā mums drusku pastāstīja par klasisko modernismu Latvijā. Skarbie un skaudrie latvieši. Arī mākslā. Bet tie bija citi laiki un cita paaudze. Ko gan mēs varam zināt,kā gan varam viņus saprast,kā nosodīt? Ejot pāri pie luksafora - no stacijas puses uz Stockmann'u-,kur allaž drūzmējas ļaužu pūļi,aizdomājos par to,vai cilvēki tik pat drosmīgi un pašpārliecināti gāja kur nu kurais tai tālajā 20.gadsimta sākumā? (Ja jau pat šodien,šeit un tagad baiļu un nedrošības sajūta gluži kā iepotēta neatstājas. Bet tās jau ir tikai un vienīgi manas problēmas.)
Par Kapoti neko daudz nezināju. Kā jau vienmēr,bija radies zināms priekšstats pēc bildēm,atsauksmēm. Smaga filma un izcils aktieris. Šodien pat viena skolasbiedrene teica,ka labāku filmu neesot redzējusi un nu tā esot pārveidojusi viņas dzīvi. Nodomāju,ka viņa,iespējams,nedaudz pārspīlē. Šodien gribēju redzēt Kupraino Kalnu,bet,nonākot kinoteātrī,sapratu,ka līdz filmai jāgaida vismaz stunda,bet Kapote sāksies pēc pāris minūtēm. (Tā ir zīme - pie sevis nodomāju.)

Mazajā astoņrindu zālē bijām ne vairāk kā astoņi skatītāji. Neviens nebija bruņojies ar milzīgu pokorna tūtu vai kolu. Neviens čaustinādāms nevilka ārā no somas iepirkuma maisiņus ar čipsiem,šokolādēm vai limonādēm. Tāpēc jutos nedaudz neveikli,kad plēsu vaļā savu Bounty šokolādes iepakojumu vai centos pa vienam mutē likt žāvētus ķiršus no caurspīdīga polietilēna maisiņa. Likās,ka katru manu darbību,katru rokas kustību un elpas vilcienu dzirdēs pārējie zālē sēdošie.
Pēc garšas,šķipniņa no 21 grams,Dancer in The Dark,The Village (tās baltās mājas dēļ,kurā tika noslepkavota ģimene),Green Mile,The Others (dēļ tās lādes bēniņos ar bilžu albumu,kurā bija nobildēti mirušie)..
Meklējot asociācijas,filma atgādina lādi,pilnu tādu vecu,sen aizmirstu,antīku un biedējošu lietu,kurām pieskaroties,tev parādās vīzija ar tās lietas īpašnieku,kā viņš to lietojis,ko viņš darījis un kā viņš dzīvojis. Un tu vairs nespēj uz to lietu paskatīties,tev ir nepatīkami uzkāpt bēniņos,jo nojaut,ka šī sajūta (vai šis rēgs) tevi vajās visu atlikušo mūžu.
Ir filmas,pēc kuru noskatīšanās es kaut ko iemācos,atpazīstu sevi - savas kļūdas,pasmejos vai aizkustinājumā apraudos,vienkārši atslābinos pēc grūtas darbadienas. Ko varu ielikt kabatā,noskatoties šo filmu? Uztvēru to kā sāpīgi patiesu autobiogrāfisku stāstu. Tas viss tā bija. Trūmens Kapote bija reāla persona. Un visi tie notikumi,kas filmā risinājās,un romāns,kurš notikumu gaitā tapa. Pat ja filmā neatrodu neko konkrēti priekš sevis,vai tāpēc man par to būtu jāaizmirst,atstājot iesildīto sēdvietu kinozālē?
Kad filma beidzās,jutu,ka sirds pukst lēni,pavisam lēni un elpot kļuvis smagi. Asaru kamols ar pūlēm norīts,bet šis ne ta gluži aizkustinājums,bet neizbēgamā līdzi jušana apaugusi ap mani. Esmu kļuvusi par šo notikumu un dzīvesstāstu aculiecinieci. Esmu jutusi līdzi gan Kapotem,kura rīcības motīvus esmu pūlējusies saprast,gan vienam no uz nāvi notiesātajiem slepkavām,par kura vainu nebiju droša līdz pat filmas pēdējām minūtēm. Aizvien cerot,ka notikusi kļūme,varbūt viņš kādu piesedz,ej nu sazin'. Nu bija viņš vainīgs. Mācītājs žigli skaita lūgšanu. Viņam tiek dots pēdējais vārds,bet viņš nespēj neko sakarīgu pateikt,jo aizmirsis sakāmo. Un mēs noskatāmies,kā viņu pakar. Ar melnu maisu ap galvu. Un tad viņš tur tā karājas. Kā lupatu lelle. Tu arī esi viņu iemīļojis. Bet ne tik ļoti kā Kopote. Trūmans viņu laikam mīlēja vairāk,nekā mēs to spējam saprast. Bet Perijs bija tāds pats cilvēks,kā tu un es. Ar katru no mums tā var gadīties. Jā,gadīties,kā nelaimes gadījums,kā jebkurš baušļa pārkāpums. Viņš nebija ļauns un dziļi sirdī viņš nebija slepkava. Viņam vienkārši dzīvē nebija paveicies. It's as if Perry and I grew up in the same house. And one day he went out the back door and I went out the front, saka Kapote.

Filmas beigas,un Capote pa telefonu saka: I couldn't have done anything to save them.
Nelle Harper Lee: Maybe not, Truman. But the truth is, you didn't want to.

Parādoties titriem,ejot lejā pa kāpnēm,braucot trolejbusā saprotu,ka nezinu,kā lai dzīvo atlikušajā šodiendienā. Ar tādu garšu dvēselē. Sāļu kā jūras ūdens. Bet,nonākot mājās - dzīvoklī,sākot darīt savus neizbēgami ikdienišķos darbus,par laimi vai tieši otrādāk,sāļums pamazām noskalojas ar siekalām,līdz izzūd pavisam.
Paliek tikai atmiņas par patiesi labu un cilvēcīgu filmu.