18:34 - Capote.
Nedaudz absurdi - kūstošs un pavasari vēstošs rīts/pēcpusdiena,saulīte staigā pa zemes virsu,garastāvoklis pietiekami pacilāts vakardienas un šī rīta patīkamo notikumu iespaidā,bet es ņemu un aizeju uz Kapoti.Mākslas muzejā mums drusku pastāstīja par klasisko modernismu Latvijā. Skarbie un skaudrie latvieši. Arī mākslā. Bet tie bija citi laiki un cita paaudze. Ko gan mēs varam zināt,kā gan varam viņus saprast,kā nosodīt? Ejot pāri pie luksafora - no stacijas puses uz Stockmann'u-,kur allaž drūzmējas ļaužu pūļi,aizdomājos par to,vai cilvēki tik pat drosmīgi un pašpārliecināti gāja kur nu kurais tai tālajā 20.gadsimta sākumā? (Ja jau pat šodien,šeit un tagad baiļu un nedrošības sajūta gluži kā iepotēta neatstājas. Bet tās jau ir tikai un vienīgi manas problēmas.)
Par Kapoti neko daudz nezināju. Kā jau vienmēr,bija radies zināms priekšstats pēc bildēm,atsauksmēm. Smaga filma un izcils aktieris. Šodien pat viena skolasbiedrene teica,ka labāku filmu neesot redzējusi un nu tā esot pārveidojusi viņas dzīvi. Nodomāju,ka viņa,iespējams,nedaudz pārspīlē. Šodien gribēju redzēt Kupraino Kalnu,bet,nonākot kinoteātrī,sapratu,ka līdz filmai jāgaida vismaz stunda,bet Kapote sāksies pēc pāris minūtēm. (Tā ir zīme - pie sevis nodomāju.)
( tālāk. )