tu noteikti to zināji vai nojauti,mans draugs.
sen,sen atpakaļ bija mums skolā tādas veselības mācības stundas,no kurām spilgtā atmiņā palicis tests par temperamentiem. toreiz man sanāca kaut kas starp melanholiķi un flegmatiķi. atceros,kā kaunējos pateikt klases priekšā,kas es par zvēru,lai gan visi to tāpat zināja. jocīgi.

ko gan man dod apziņa,ka piederu šim vai tam tipam? patiesībā neko daudz. tas kalpo vienīgi kā sava veida attaisnojums manai uzvedībai,rīcībai,ko citādāk neesmu spējusi izskaidrot ne sev,ne citiem.
to nebūs mainīt. tā ir diagnoze.

no Melanholiķa rakturīgais:
* Melanholiķi ir noslēgti un atturīgi. * Melanholiķiem ir grūti iepazīties ar jauniem cilvēkiem, pateicoties kautrīgumam un nedrošībai. * Viņi nekad neizrāda iniciatīvu, lai gan pat sev tuvu cilvēku lokā šīs īpašības neizpaužas. * Melanholiķiem lēni veidojas attiecības ar citiem cilvēkiem, tam nepieciešams laiks. * Bieži raksturīga cieša pieķeršanās kādam cilvēkam. Cilvēki, kuriem melanholiķis pieķeras ir maz – parasti viens vai divi. Ja kādu iemeslu dēļ šīs attiecības izjūk, viņš spēcīgi to pārdzīvo. * Melanholiķiem arī ir samērā labi attīstīta empātija. * Melanholiķi pieder pie emocionāli nenoturīgiem cilvēkiem. Raksturīgi, ka viņi ir ļoti jūtīgi un viegli aizvainojami. Melanholiķi aizvainojuma sajūtu pārdzīvo ilgi, bet ne aiz ļauna prāta. * Melanholiķi ir neaktīvi. * Melanholiķim ir raksturīga nevēlēšanās komunicēt ar cilvēkiem. * Melanholiķi var atpazīt pēc klusas balss, neizteiksmīgas mīmikas un trūcīgām kustībām. * Saviesīgos pasākumos melanholiķis mēdz palikt malā un vērot, kas notiek apkārt. Viņš var stundām ilgi atrasties vienatnē un ar savu klātbūtni netraucēt citus. Ja arī melanholiķis iesaistās sarunās, tad parasti ar jautājumiem: “Vai drīkst? Vai es varētu?” * Darbā un mācībās melanholiķi ir viegli un ātri nogurdināmi, nespēj ilgstoši izturēt ne fizisku, ne garīgu slodzi. Tāpēc viņi labprātāk darbojas tādos apstākļos, kuros viņi var brīvi izvēlēties darba režīmu. Ja melanholiķi spiež ilgstoši darboties, paiet kāds laika sprīdis un viņa darbība kļūst neproduktīva. Šādiem cilvēkiem ir labāk, ja tad, kad viņi grib atpūsties, viņi var atpūsties un, kad vēlas strādāt, tad arī var to darīt. * Ja melanholiķim ļauj izvēlēties, viņš labāk strādās darbu, kur nav nepieciešams kontakts ar cilvēkiem. * Viņš ir viegli iežēlināms, viņā ir viegli izsaukt līdzjūtību, viņu var emocionāli iespaidot, ietekmēt ar balss intonāciju, sejas izteiksmi un žestiem. * Melanholiķiem parasti ir bagāta iztēle un attīstīta fantāzija.

* (?) Tipiska melanholiķa sejas izteiksme parasti ir viegli skumja. Ja melanholikis smaida, tad tas ir viegls, saprotošs un skumjš smaids: "Tāda jau ir tā dzīve." Jūtama viegla ironija, arī pašironija. (par šo neesmu droša,lai labāk spriež tie,kuri mani pazīst.)

Kas jāņem vērā saskarsmē ar melanholiķi? Noteikti tā ir vieglā aizvainojamība. Cita temperamenta pārstāvim tā bieži vien būs pilnīgi negaidīta, it īpaši, ja viņam patīk nedaudz pajokot par cilvēkiem. Tas ir bijis tikai joks, bet melanholiķis paliek vēl klusāks, nekā viņš bija, jo viņš šādus jokus nesaprot. Šādās situācijās vajadzētu būt uzmanīgākiem, jo melanholiķi parasti savu aizvainojumu neizrāda, neko nesaka, bet būs pagājis mēnesis un izrādīsies, ka viņi atceras gadījumu, kad tika aizvainoti.


salīdzinoši daudz mazāk no Flegmatiķa:
* Flegmatiķiem parasti ir vienalga,ko vilkt mugurā, viņu neinteresē citu attieksme. Ja kādam kaut kas nepatīk, to flegmātiķis neuztver par savu problēmu. * Ja gribam pamudināt flegmatiķi darīt kaut ko tādu, ko viņš iepriekš nav darījis, tad viņš parasti ļoti "spurojas" pretī, izrāda ļoti lielu pretestību un ir grūti pierunājams. Toties, ja flegmatiķis ir pie kaut kā ķēries, tad viņš izrāda apbrīnojamu neatlaidību, reizēm pat stūrgalvību un ietiepību savu mērķu sasniegšanā.
* Ja flegmatiķis ir viens, nevajag domāt, ka viņš uzreiz jūtas vientuļš, un nemēģiniet viņam just līdz. Bieži vien flegmatiskā temperamenta cilvēki neizjūt īpašu vajadzību pēc citiem cilvēkiem. Viņi ir it kā paši par sevi.