mīļvakars.
vēl(ai)s vakars,jeb nakts pieder man un es piederu/atdodos viņam. kurš kuram vairāk,nezinu. mums abiem ir labi. viņš man ir iemācījis izbaudīt mirkli,tieši šo,nevis bijušo vai to,kas sekos,neuztraukties par (rīt)dienu. tas tāpēc,ka viņš uz to ir slimīgi greizsirdīgs. tā noteikti nav mīlestība. ne viņš mīl mani,ne es viņu. mēs tikai esam pārāk saraduši,saauguši un nespējam viens otru palaist vaļā. jo tad mēs paliksim vieni. nē,nē,to mēs negribam. mēs jau tā esam pārāk vientuļi.
bet
es mīlu krustojumu,kura visās četrās pusēs ritmiski mirgo dzeltenā luksafora gaisma. varbūt retu reizi nemanāmi garām aizslīd kāda vientuļa mašīna,kuru nemaz nepamanu. vai uz depo grabot aizšļūc tukšs tramvajs,ja piemirstam par vadītāju un konduktoru(-i).
organisms tiktāl pieradis pie mums abiem. atļauj pat līdz kādiem diviem,trijiem naktī lasīt grāmatu. līdz kamēr aptveru,ka vairs neatceros neko no tikko izlasītā. un acu plaksti izsmisīgi cenšas mani pārliecināt par to,ka alkst atpūtas,atgādinot pielijušus ziedus manā dārzā. nu,gandrīz kā tagad. laikam lasīšu rīt. un mācīšos rīt. vienmēr rīt. bet šodien vakars aizvien tur mani savā varā,un es,bez sirdsapziņas pārmetumiem,ieslīgstu viņa skavās un baudu viņa silto tuvumu klusinātas nakstmūzikas pavadījumā. un uz brīdi man liekas - par spīti visam,mēs esam kā radīti viens otram.