sapņi.
es redzu dažādus sapņus. ir sliktie sapņi,mistiskie un kriminālromān-veidīgie,kuros pati tad esmu galvenais personāžs. šādi sapņi kaut kā nepaliek atmiņā. varbūt tāpēc,ka saistība ar realitāti varētu būt pielīdzināma nullei. ja murgus saucam par sliktiem sapņiem,tad arī tie nav mani 'draugi'. nenāk ciemos,paldies Dievam. jocīgi,bet,ja nāca,tad tikai bērnībā. un no tādiem vienu atceros spilgi vēl šobaltdien (es tikko sāku rakstīt par ko sapnis,bet tad pārdomāju - lai sliktās atmiņas paliek tikai atmiņas),pārējos - tikai sajūtu līmenī. bija sapnis,kurš vienmēr atkārtojās. un bieži. no viņa nevarēja tikt ārā nu nekādi,tikai pamostoties no rīta,traki mocījos. kas toreiz,bērnībā,man nebija,bet tagad ir,ja neredzu vairs tādus sliktos sapņus? varbūt atbildes nav un nemeklēšu. tāpat arī sapņus neiešu lūgt,lai iztulko par velti vai zināmu samakstu,nepirkšu "gudrās" grāmatas ar iztulkotajiem sapņiem.
uzskatu sapņus par pārāk induviduāliem,tos nevar vispārināt. ja kāds vēlās,nenosodu. bet es no saviem sapņiem pēdējā laikā vienkārši barojos. ja sanāk atcerēties kādu jauku sapni,pēc tam visu dienu jūtos kā apgarota.
turklāt vienmēr manā sapnī piedalās pazīstami cilvēki. atceroties sapni bieži vien izrādās,ka par to cilvēku tajā dienā esmu domājusi,pat ne daudz,drusciņ. varētu teikt,ka tā ir kā filma,izrāde,katru nakti sava sērija vai pilnīgi atšķirīga filma.
nereti pēc tam,redzot to cilvēku,par kuru sapņoju,pārņem jocīga sajūta. es saprotu,ka dzīvē tā nekad nenotiks - skumji,bet tieši tāpēc tas ir sapnis - kaut kas tāls,nepiepildāms.
un ir tādi sapņi kā šīs,nu jau pagājušās,nakts sapnis. sapņi,caur kuriem ar mani runā Dievs.
šonedēļ man pazuda atslēgas,pamats uztraukumam tomēr,mūsdienu draudīgās un nedrošās pasaules uztraukums,mana paranoja,bet iespējams pavisam cilvēcīgas bažas,šoreiz arī mammas.
(man sāk likties,ka nemācēšu izstāstīt,viņš ir iekšā,negrib nākt ārā. sapinušies,ieķērušies smalki diedziņi zemapziņas emociju kamolā. būs grūti atšķetināt tā skaisti,bail pārraut,sabojāt,arī.)

kāds klauvēja pie durvīm,ilgi stāvēja. negāja prom. mēs ar mammu bijām pārbijušās līdz nāvei,skatījāmies pa durvju 'lodziņu' - neviena nav. jocīgi,pēc laika zvana atkal. un tad viņš nāk,caur durvīm - sajūta kā šausmu filmas skatoties,neatceros,bēgām vai nē,laikam šoks bija pārāk liels,jo beigu beigās bijām tur,virtuvē. es atceros,ka tajā brīdī izmisīgi lūdzu Dievam,bet varbūt tomēr teicu tikai pati sev - ja tas viss beigsies laimīgi un es palikšu dzīva,tad mainīšu savu dzīvi,es mainīšos! par 100%.
jocīgi,ka tas dzīvoklis bija omes,kur dzīvojām agrāk. uzreiz sapratām - pēc zagļa,maniaka vai cita aizdomīga tipiņa neizskatās. viņš bija zilos toņos,gaismas apspīdēts,nez kāpēc. liels,ar baltu bārdu. apsēdās pie virtuves galda. deva mums lasīt lapu,kurā bija rakstīts,kur viņš strādā un par ko. sākumā izlasīja ome. es neko nesapratu,tikai nojautu. kļuvu mierīga. man liekas,viņš nerunāja,varbūt vienkārši neatceros,es daudz ko neatceros. bet beigas gan - pēc kādas nezināmas laika vienības es arī to lapu paņēmu rokās un izlasīju - neatceros,kas tur bija rakstīts precīzi,bet pēc tam es izsaucos ar milzīgu prieku,sajūsmu - Tu esi visu pasaules strādnieku darba devējs! tu esi arī mans darba devējs! tu esi mūsu Kungs!
tikai no rīta es sapratu sapņa jēgu. pie manis sapnī bija atnācis Viņš. Viņš bija tas,kurš neatlaidīgi klauvē,ir neredzams,pat man,pat man...Viņš ieradās pie manis tad,kad biju bailēs,ne tikai par to,ka dzīvoklī kāds laužas,bet par to,ka esmu bijusi slikta,tāpēc Viņš nāk,man bail Viņam skatīties acīs. un es teicu,ka mainīšos,ja palikšu dzīva,tā mēs sakām vienmēr,ja draud briesmas. sakām to,pēc kā izmisīgi alkstam. kad jūtam nāves tuvumu,gar acīm aizzib visa bezjēdzīgā,netīrā dzīve,miskastē izmestais laiks un es varētu tūlīt pat pazust un no manis nekas nepaliktu pāri,'delete' un viss. pat sāpes nepaliktu.
bet nē,es netikai palieku dzīva,bet satieku Viņu. virtuvē jūtu,ka tas ir Viņš - neviens pasaules zaglis nesēdētu tik mierpilns pie virtuves galda,bez nosodījuma,ar mīlestības un uzticības pilnu skatienu. man par lielu laimi ir dota vēl viena iespēja. vienīgais,kas mani šobrīd ļoti sadusmo ir tas,ka biju muļķe,ka nesapratu jau tad kas klauvēja. tā man būs mācība. tāpat kā viss šis brīnumainais sapnis. galvenais bija iznākums. štrunts ar visu,kas bijis. es nebiju mirusi,bet biju piedzimusi no jauna. ne miņas no vecās Lāsmas - un jums nav ne jausmas,kādas.