vientulība masu sarīkojumos.

8.9.20 12:04

redzēju sapnī lielu zirnekli rāpojam pa baltām sienām. man ir bailes pat no maziem, bet šis bija tāds, no kura paniski bail. sākumā ieraudzīju vienu, pēc tam vēl vienu, un vēl... nesapratu, kur tik daudzi radušies. saucu mājas biedreni palīgā, lai tā palīdz no tiem tik vaļā. baidījos, ka tie ieies manā istabā.
tanī pašā sapnī redzēju milzīgus taureņus, kas paslēpušies manā dārzā zem plastmasas kastes, lai pārziemotu. man to kasti vajadzēja, un mēģināju to uzmanīgi pacelt, bet viens taurenis, manis iztraucēts, izlīda no kastes apakšas, un pacēlās gaisā, izpletis savus koši sarkanīgos spārnus - tas bija vislielākais taurenis kādu jebkad esmu redzējusi, nezināju, ka tie var būt TIK lieli.

un tā vien šķiet, ka ne par velti es par šīm lietām sapņoju. šis laiks manā dzīvē ir pilns ar pārdomām par dzīves jēgu, sevis atrašanu, par to, ka kaut kas jāmaina dzīvē, karjerā, jāmaina fokuss...


un te daži sapņa skaidrojumi:

* Sapņošana par zirnekļiem var nozīmēt, ka tu neesi sinhronizācijā ar savu pašreizējo dzīves situāciju.
* Zirneklis var apzīmēt sekojošo: melu tīmekli, uzticību, kas var tikt pārbaudīta / izaicināta, vai ka tevi kaut kas uztrauc un tu jūties iesprostota. Šī iesprostošanas sajūta dzīvē var būt caur kaut ko, kas nav acīm redzams: darbs, finansiālas raizes, problēmas dzīvē.
* Sapnis par lielu zirnekli, kas nāk tev pretim norāda, ka tu drīz pieredzēsi ievērojamus panākumus.


* Sapņot par sarkanu tauriņu ir laba zīme. Tas ziņo par pozitīvām pārmaiņām, labu veiksmi, un pārticību, kā piemēram, jaunu darbu, jaunām attiecībām vai jaunu sākumu.
* Taureņi sapnī bieži reprezentē ilgu mūžu, romanci, spiritualitāti, prieku un radošumu. Tas var reprezentēt jaunu domāšanas veidu tavā dzīvē, vai jauna perspektīva rašanos.
* Sapņot par taureņiem var norādīt uz pārmaiņām, kurām tu ej cauri savā dzīvē - karjerā, attiecībās, vai jebkurā dzīves jomā.

• ieraksti kaut ko

28.7.20 08:12

modinātājs turpināja mani celt augšā, līdz piecēla pašā emocionālākajā sapņa punktā - tā gribēju zināt kā tas viss beigsies. sapnī es ar vecākiem (kas ir šķīrušies) Rīgā, netālu no mūsu mājām, gājām pa ielu, un es ieraudzīju pavisam vārgu kaķi, kas vilka savas ķepiņas, un izskatījās pavisam nelāgi. kad ieraudzīju, ka tas taisās šķērsot ielu, un pavisam nesaprot, kur atrodas un ko dara, es lūdzu vecākiem, lai atļauj to paņemt mājās. tētis pacēla kaķi, tam klāt celefāna maisiņā bija piestiprināta zāļu paciņa, izskatījās, ka tā īpašnieks ir no citas valsts, un nav gribējis, vai varējis vairs rūpēties par slimo kaķīti. tētis tad runāja ar mammu par šīm zālēm, es neko no tā nesapratu, vai nedzirdēju. devāmies mājās. es kaķi neizlaidu no acīm, biju viņam klāt visu laiku. iespējams, ka bija svētdiena, vai vēls vakars, tāpēc nevarējām to aizvest uz vet klīniku. kaķis izvēma kaut ko, un pēc tam sāku vemt arī es. es redzēju kaķa acīs it kā atvainošanos par to, it kā viņš justos vainīgs, un man viņa dēļ kļuvis slikti. es nepacietīgi gaidīju, kad mamma iedos man tableti, kas bija paciņā, uz ko liku visas cerības, ka tieši tā viņam palīdzēs, lai gan aizvien nezināju, kas tā par tableti. skubināju mammu, lai taču beidzot iedot viņam zāles, viņam ir slikti. tableti nesaņēmu, taču izdomāju, ka jāiedod viņam ūdens. ielēju traukā, bet sapratu, ka tas par dziļu, un pārlēju rokā. kaķis dzēra ilgi jo ilgi, pavisam izslāpis, un es lūdzos, lai ūdens izrādītos brīnumainās zāles, kas viņam palīdzētu.

modinātājs nebeidza rimties, man bija jāceļas augšā, zinu, kas tas ir muļķīgi, bet liekas, ka esmu atstājusi kaķi vienu, kas viņam tagad palīdzēs?

• ieraksti kaut ko

4.2.17 12:22

kopsh esmu saakusi iet gulet ap 11 vakaraa, esmu saakusi sapnjot vairak. no riita pamostoties, ir tikai sajuutas un paris spilgtas epizodes. bet visspilgtak atminjaa palicis mirstoshs zirgs, kas uz mani skatiijaas skumjaam aciim. neatceros iisti, kaads zirgam bija sakars ar sapni, iespejams, ka nekaads, bet tas, ka zirgs kaut ko man noteikti gribeeja pateikt, ja vien speetu runaat, bija skaidrs. tapec vienigais, ko vareju darit, ir mekleet tam izskaidrojumu sapnju tulku majas lapaas, un atradu divus, kas traapija ar uzviju : "Miris zirgs: nopietns energijas vai motivacijas zudums,kas var novest lidz slimibai vai depresijai; vecu motivaciju, dzives veida vai ieradumu nomirsana"

tad vel bija shis: " ja sapnii redzi mirstoshu zirgu, tu saproti, cik daudz tu esi pieaudzis un, ka ir laiks nolikt malaa berniskhiigaas lietas un virzities talak ar savu dzivi ."

• ieraksti kaut ko

18.8.10 11:23

sapnī biju uz rīgas laiks vāka, nevarēju saprast, kādā sakarā, neatceros, ka būtu priekš viņiem bildējusies, bet izskatījos ļoti labi, tikai uz deguna pūderkrēms bija izsmērējies, biju diezgan neapmierināta, ka viņi tādu bildi izlēmuši likt uz vāka. vēl biju pie patrika dārzā, kur bija daudz lielu skudru, un es negribēju sēdēt zālītē. un vēl redzēju mazu meiteni, kas skrēja pakaļ lielam sunim garā saitē, un suns skrēja tik ļoti ātri, ka es nolēmu palīdzēt meitenei to novaldīt,sāku skriet aiz viņas, biju viņai tieši aiz muguras, un viņai kļuva tā kā neērti, jo es viņai biju pārāk tuvu, un viņa nevarēja saprast, kāpēc palīdzu, un kaut kā pakāpeniski kļuvu par viņu, par to mazo meiteni. uzzinājām, ka suns steidzās, tāpēc, ka viņam bija jābūt 'mājās' - atpakaļ vagonā, kur viņu tur sliktos atpstākļos, mēs negribējām to pieļaut, mēs sākām raudāt, mēs bijām pārāk iemīlējušas suni, un tad tur bija mūsu (viņas) vecāki, mēs lūdzāmies dikti, un beigās mums (viņai) ļāva suni paturēt.
vēl nopirku somu pa 2.50 (latiem vai mārciņām) matīsa tirgū, bet nolēmu to atdot laumai.

• ieraksti kaut ko

14.8.08 14:12 - I thought myself lucky for to be alive

aizmigu gultā blakus mammai ar vairākām domām - par dvēseli un miesu - par to,cik daudz vairāk rūpes dzīves laikā tiek veltītas miesas sakopšanai, bet cik dvēseles, par to, kas galu galā ir labāk - tikt apglabātam zem zemītes vai tik kremētam,un par to, ka varbūt beigu galā lielas atšķirības tomēr nav. pamodos nogurusi, taču atceros, ka sapnī redzēju viņu dzīvu priecīgu skraidām, ar veselām austiņām, mēs bijām turpat, bet es neatceros, vai viņš mūs pazina, kur mēs bijām (acu priekšā vienīgi stāv tāda kā gaiša vasarnīca, gaiši zilas debesis - kaut kāda brīnišķīga nedefinējama vieta, sapnī man likās, ka tās ir viņam tagad citas mājas), būtiskākais, kas palicis atmiņā, ir tas, ka viņš bija vesels, tāpat kā Jēzus pēc augšāmcelšanās - bez naglu caurdurtajām rokām, un man nez kāpēc bija grūti tam noticēt. vakardienas pelēkumu un lietu nomainījusi saule, it kā teiktu priekšā - metam nost drūmo apvalku. šodien vēl ne.

• ieraksti kaut ko

2.12.07 12:54

šonakt sapnī biju bijušajā (omes) dzīvoklī,laumas istabā. un ciemos bija atnācis Andras,tas puisis no Mākslas vēstures kursa (es viņu redzu vienreiz nedēļā - ceturtdienās. redzu,jo mēs nekad neesam runājuši vai sasveicinājušies,mēs tikai dažkārt skatāmies viens uz otru. šo ceturtdien viņš pirmo reizi nebija,un man nebija uz ko skatīties,kas,no vienas puses,bija labāk,jo varēju domāt tikai un vienīgi par abām lekcijām. bet tanī pašā ceturtdienas vakarā es viņu atradu facebook'ā,un tagad varu skatīties viņa trīs bildes cik vien bieži gribu,jo,lai gan facebook ir funkcijas ziņā līdzīgs draugiem.lv,tāda profila apskates statistika tur neeksistē.)
viņam līdzi bija liels pīts grozs,pilns ar kaut kādām drēbēm,un augšpusē maliņā sēdēja mazs pelēks,nobijies kaķēns. turpat man līdzās bija Princis. teicu,ka kaķēns izskatās tieši tāds pats,ka mans Princis,kad bija maziņš. kad kaķēnu Andras izcēla no groza,viņš sāka šņākt uz Princi. mēs nevarējām saprast,kāpēc. bet Princis izturējās diezgan vienaldzīgi. mēs uztraucāmies,lai tikai viņi nesakaujas. bet es biju diezgan pārliecināta,ka Princis neko kaķēnam nenodarītu. bez mums abiem istabā bija vēl kāds,liekas,tā bija mamma. 'skaties,ko Andras mums ir atnesis!',viņa aizrautīgi teica. un es cerēju,ka tā būs kāda dāvana,un savā neparastā ziņā varbūt tā arī bija. tas,par ko mamma tā priecājās,bija kaut kāds preču katalogs,ko parasti piegādā pa pastu. 'ko tad viņš ir atnesis?' es neizpratnē jautāju. mamma man iedeva katalogu,es skatījos un nespēju saprast,kas tajā tik īpašs. iedevu Andrasam,ar domu,ka viņš no kataloga varbūt radīs kādu brīnumu. bet nē,viņš to turēja pavērstu pret mani,un teica ko aptuveni šādu - 'Tu vari no tā pasūtīt visu,ko vēlies!'

• ieraksti kaut ko

18.11.06 13:21

sapni atceros. mēs bijām bars - liela ģimene ar daudz bērniem,es biju viena no viņiem,vai varbūt tomēr tie bija radu bērni,nezinu. bet mums bija piešķirta (nezināma apjoma) dāvanu karte tādā kā lielveikalā,nu,kā 'Spice' piemēram. bet tas nebija tikai lielveikals,tur vēl bija tāds koridoris,kurā bija istabas - mūsu istabas,jo mēs tur dzīvojām. un es pati tās istabas biju kaut kad sen iekārtojusi. un bija viena istaba,kurai pie durvju roktura ar dzelzs siksnu bija piesiets liels,balts suns,šķirni gan nemācēšu pateikt,bet man no viņa bija bail un ne velti. vienreiz,kad suns bija nomaucies no roktura,es gribēju atvērt durvis un paskatīties,kas dzīvo tajā istabā,no kurienes varēja dzirdēt bērna spiedzienus,suns man gribēja uzbrukt - tad kāds man piedraudēja,lai nemaz nemēģinot iet tajā istabā. bet visa jautrība sākās,kad lielveikalā varējām ņemt ko vien sirds kāro,nezinot,cik liela dāvanu karte tā ir,bet man kāds sapņu beigās teica,ka 300ls vērtībā - un es pie sevis nodomāju - tad nu gan daudz,bet īstenībā tik daudz jau nemaz nebija. lai nu kā,es sevi pirmo atceros saldumu veikalā 'Staburadze'. es biju pilnīgā starā no tik daudz saldumiem,gribēju visu,šo to arī paņēmu,un nogaršoju tādu bulciņu,kas būtībā bija divas ceptas baltmaizes,kurām pa vidu bija aprikožu ievārījums - savā mūžā nebiju ēdusi tik garšīgu bulciņu. un,lai gan,pie sevis nodomāju,ka jāskrien taču vēl uz citiem veikaliem,šeit nekas nebeidzas,citos veikalos es sevi ne-at-ceros. nu jā,pārējie arī te bija,bet aizskrēja,es viņiem neskrēju līdzi,bet,kad laiks gāja uz beigām,jā,starpcitu,mums bija dotas tikai pāris stundas,šķiet,ka trīs,un pārsniegt laiku nedrīkstēja,es konstatēju,ka neko neesmu vēl savākusies priekš sevis. tētis teica mammai (viņos es kaut kā neatpazinu savus vecākus),lai paņem kaut ko praktiskāku - toaletes papīru,mazgājamo līdzekli,šampūnus,bet viņa teica,ka tieši to viņi jau savāca pagājušajā reizē. pienāca beigas mūsu šopingam un visi skrēja uz izeju pa to koridori,es arī,bet vēl pa ceļam es iegāju tēta un mammas istabās,kuras biju iekārtojusi - kopumā tā neko,tomēr es gribētu pārkārtot. un tad es sapratu,ka man ir jāskrien atpakaļ uz Staburadzes veikalu,lai gan laiks jau kuru katru brīdi būs iztecējis,veikals atradās otrā galā,bet es skrēju,zābakos ar papēžiem,grūti,uz beigām vēl grūtāk,bet tā veikala vairs nebija. es skrēju uz otru pusi - varbūt nepareizā vietā atskrēju - nē,nekur nav. nē,patiesībā ir gan Staburadze,bet izskatās nolaista,tukša,izpirkta. gribēju paņemt bulciņas un cepumiņus,bet tur tas,ka bija palicis, bija sakalitis un vecs. mani meklēja un atrada tētis,mudināja mani nākt,bet es vēl teicu,ka man vajag kaķim paņemt barību. viņš teica,ka vairs jau neko nevar paņemt - tagad ir jāpērk.

• ieraksti kaut ko

29.1.06 01:13 - sapņi.

es redzu dažādus sapņus. ir sliktie sapņi,mistiskie un kriminālromān-veidīgie,kuros pati tad esmu galvenais personāžs. šādi sapņi kaut kā nepaliek atmiņā. varbūt tāpēc,ka saistība ar realitāti varētu būt pielīdzināma nullei. ja murgus saucam par sliktiem sapņiem,tad arī tie nav mani 'draugi'. nenāk ciemos,paldies Dievam. jocīgi,bet,ja nāca,tad tikai bērnībā. un no tādiem vienu atceros spilgi vēl šobaltdien (es tikko sāku rakstīt par ko sapnis,bet tad pārdomāju - lai sliktās atmiņas paliek tikai atmiņas),pārējos - tikai sajūtu līmenī. bija sapnis,kurš vienmēr atkārtojās. un bieži. no viņa nevarēja tikt ārā nu nekādi,tikai pamostoties no rīta,traki mocījos. kas toreiz,bērnībā,man nebija,bet tagad ir,ja neredzu vairs tādus sliktos sapņus? varbūt atbildes nav un nemeklēšu. tāpat arī sapņus neiešu lūgt,lai iztulko par velti vai zināmu samakstu,nepirkšu "gudrās" grāmatas ar iztulkotajiem sapņiem.
uzskatu sapņus par pārāk induviduāliem,tos nevar vispārināt. ja kāds vēlās,nenosodu. bet es no saviem sapņiem pēdējā laikā vienkārši barojos. ja sanāk atcerēties kādu jauku sapni,pēc tam visu dienu jūtos kā apgarota.
turklāt vienmēr manā sapnī piedalās pazīstami cilvēki. atceroties sapni bieži vien izrādās,ka par to cilvēku tajā dienā esmu domājusi,pat ne daudz,drusciņ. varētu teikt,ka tā ir kā filma,izrāde,katru nakti sava sērija vai pilnīgi atšķirīga filma.
nereti pēc tam,redzot to cilvēku,par kuru sapņoju,pārņem jocīga sajūta. es saprotu,ka dzīvē tā nekad nenotiks - skumji,bet tieši tāpēc tas ir sapnis - kaut kas tāls,nepiepildāms.
un ir tādi sapņi kā šīs,nu jau pagājušās,nakts sapnis. sapņi,caur kuriem ar mani runā Dievs.
šonedēļ man pazuda atslēgas,pamats uztraukumam tomēr,mūsdienu draudīgās un nedrošās pasaules uztraukums,mana paranoja,bet iespējams pavisam cilvēcīgas bažas,šoreiz arī mammas.
(man sāk likties,ka nemācēšu izstāstīt,viņš ir iekšā,negrib nākt ārā. sapinušies,ieķērušies smalki diedziņi zemapziņas emociju kamolā. būs grūti atšķetināt tā skaisti,bail pārraut,sabojāt,arī.)

kāds klauvēja pie durvīm,ilgi stāvēja. negāja prom. mēs ar mammu bijām pārbijušās līdz nāvei,skatījāmies pa durvju 'lodziņu' - neviena nav. jocīgi,pēc laika zvana atkal. un tad viņš nāk,caur durvīm - sajūta kā šausmu filmas skatoties,neatceros,bēgām vai nē,laikam šoks bija pārāk liels,jo beigu beigās bijām tur,virtuvē. es atceros,ka tajā brīdī izmisīgi lūdzu Dievam,bet varbūt tomēr teicu tikai pati sev - ja tas viss beigsies laimīgi un es palikšu dzīva,tad mainīšu savu dzīvi,es mainīšos! par 100%.
jocīgi,ka tas dzīvoklis bija omes,kur dzīvojām agrāk. uzreiz sapratām - pēc zagļa,maniaka vai cita aizdomīga tipiņa neizskatās. viņš bija zilos toņos,gaismas apspīdēts,nez kāpēc. liels,ar baltu bārdu. apsēdās pie virtuves galda. deva mums lasīt lapu,kurā bija rakstīts,kur viņš strādā un par ko. sākumā izlasīja ome. es neko nesapratu,tikai nojautu. kļuvu mierīga. man liekas,viņš nerunāja,varbūt vienkārši neatceros,es daudz ko neatceros. bet beigas gan - pēc kādas nezināmas laika vienības es arī to lapu paņēmu rokās un izlasīju - neatceros,kas tur bija rakstīts precīzi,bet pēc tam es izsaucos ar milzīgu prieku,sajūsmu - Tu esi visu pasaules strādnieku darba devējs! tu esi arī mans darba devējs! tu esi mūsu Kungs!
tikai no rīta es sapratu sapņa jēgu. pie manis sapnī bija atnācis Viņš. Viņš bija tas,kurš neatlaidīgi klauvē,ir neredzams,pat man,pat man...Viņš ieradās pie manis tad,kad biju bailēs,ne tikai par to,ka dzīvoklī kāds laužas,bet par to,ka esmu bijusi slikta,tāpēc Viņš nāk,man bail Viņam skatīties acīs. un es teicu,ka mainīšos,ja palikšu dzīva,tā mēs sakām vienmēr,ja draud briesmas. sakām to,pēc kā izmisīgi alkstam. kad jūtam nāves tuvumu,gar acīm aizzib visa bezjēdzīgā,netīrā dzīve,miskastē izmestais laiks un es varētu tūlīt pat pazust un no manis nekas nepaliktu pāri,'delete' un viss. pat sāpes nepaliktu.
bet nē,es netikai palieku dzīva,bet satieku Viņu. virtuvē jūtu,ka tas ir Viņš - neviens pasaules zaglis nesēdētu tik mierpilns pie virtuves galda,bez nosodījuma,ar mīlestības un uzticības pilnu skatienu. man par lielu laimi ir dota vēl viena iespēja. vienīgais,kas mani šobrīd ļoti sadusmo ir tas,ka biju muļķe,ka nesapratu jau tad kas klauvēja. tā man būs mācība. tāpat kā viss šis brīnumainais sapnis. galvenais bija iznākums. štrunts ar visu,kas bijis. es nebiju mirusi,bet biju piedzimusi no jauna. ne miņas no vecās Lāsmas - un jums nav ne jausmas,kādas.

• [14]
• ieraksti kaut ko