I thought myself lucky for to be alive


aizmigu gultā blakus mammai ar vairākām domām - par dvēseli un miesu - par to,cik daudz vairāk rūpes dzīves laikā tiek veltītas miesas sakopšanai, bet cik dvēseles, par to, kas galu galā ir labāk - tikt apglabātam zem zemītes vai tik kremētam,un par to, ka varbūt beigu galā lielas atšķirības tomēr nav. pamodos nogurusi, taču atceros, ka sapnī redzēju viņu dzīvu priecīgu skraidām, ar veselām austiņām, mēs bijām turpat, bet es neatceros, vai viņš mūs pazina, kur mēs bijām (acu priekšā vienīgi stāv tāda kā gaiša vasarnīca, gaiši zilas debesis - kaut kāda brīnišķīga nedefinējama vieta, sapnī man likās, ka tās ir viņam tagad citas mājas), būtiskākais, kas palicis atmiņā, ir tas, ka viņš bija vesels, tāpat kā Jēzus pēc augšāmcelšanās - bez naglu caurdurtajām rokām, un man nez kāpēc bija grūti tam noticēt. vakardienas pelēkumu un lietu nomainījusi saule, it kā teiktu priekšā - metam nost drūmo apvalku. šodien vēl ne.