modinātājs turpināja mani celt augšā, līdz piecēla pašā emocionālākajā sapņa punktā - tā gribēju zināt kā tas viss beigsies. sapnī es ar vecākiem (kas ir šķīrušies) Rīgā, netālu no mūsu mājām, gājām pa ielu, un es ieraudzīju pavisam vārgu kaķi, kas vilka savas ķepiņas, un izskatījās pavisam nelāgi. kad ieraudzīju, ka tas taisās šķērsot ielu, un pavisam nesaprot, kur atrodas un ko dara, es lūdzu vecākiem, lai atļauj to paņemt mājās. tētis pacēla kaķi, tam klāt celefāna maisiņā bija piestiprināta zāļu paciņa, izskatījās, ka tā īpašnieks ir no citas valsts, un nav gribējis, vai varējis vairs rūpēties par slimo kaķīti. tētis tad runāja ar mammu par šīm zālēm, es neko no tā nesapratu, vai nedzirdēju. devāmies mājās. es kaķi neizlaidu no acīm, biju viņam klāt visu laiku. iespējams, ka bija svētdiena, vai vēls vakars, tāpēc nevarējām to aizvest uz vet klīniku. kaķis izvēma kaut ko, un pēc tam sāku vemt arī es. es redzēju kaķa acīs it kā atvainošanos par to, it kā viņš justos vainīgs, un man viņa dēļ kļuvis slikti. es nepacietīgi gaidīju, kad mamma iedos man tableti, kas bija paciņā, uz ko liku visas cerības, ka tieši tā viņam palīdzēs, lai gan aizvien nezināju, kas tā par tableti. skubināju mammu, lai taču beidzot iedot viņam zāles, viņam ir slikti. tableti nesaņēmu, taču izdomāju, ka jāiedod viņam ūdens. ielēju traukā, bet sapratu, ka tas par dziļu, un pārlēju rokā. kaķis dzēra ilgi jo ilgi, pavisam izslāpis, un es lūdzos, lai ūdens izrādītos brīnumainās zāles, kas viņam palīdzētu.

modinātājs nebeidza rimties, man bija jāceļas augšā, zinu, kas tas ir muļķīgi, bet liekas, ka esmu atstājusi kaķi vienu, kas viņam tagad palīdzēs?