Briesmīgi skati bērnībā.
Mans krusttēvs kādreiz stāstija kā viņam sanācis aitu kaut. Viņš aizbrauc ciemos pie jauniem radiniekiem, a tur, kā par nelaimi, vectētiņš saslimis, bet aita jākauj. Neraus jau veco laukā no gultas, uzdod šo uzdevumu manam krusttēvam paveikt. Vecais tēvs no gultas izlien par asistentu, saka - zini kā aita jākauj? Krusttēvs saka - gan jau tāpat kā cūka. A vecais viltīgi smaidot - Ā nē, aitai jāgriež galva nost. Nu hmm, galvu griezt nav gluži tik pierasts kā vienkārši ar dunci nodurt, tā mans krusttēvs saka - ai nevaru to aitu griezt, nav kāds kaimiņš ko atsaukt. Ir viens kaimiņš, pēc ampluā traktorists. Cilvēks labs, nav ilgi jāsauc, labprāt atnāk palīgā ar dēlēnu, dēlēnam gadi 4i vai 3īs. Stāv blakus, zīš pirkstu, skatas. Tētuks paņem aitu un sāk griezt kaklu nost, a maizais tik skatas aizrautīgi. Nu un nekādu problēmu. Nākotnē mazais gan jau ar izaugs par labu aitu griezēju.
Man pašam vienreiz sanāca līdzīgi. Es pastaigājos ar gaisa šauteni pa dārzu. Pienāk radu mazais puisīts klāt, gadi kādi 5i. Skatas uz gaiseni, prasa - a putniņam var iešaut? Nez kāds velns mani rāva aiz rokas, es tūlīt pielieku šauteni pie pleca, notemmēju uz vienu zaru augstāk sēdošo strazdu un šauju, nākamā mirklī strazds raustas zemē, bise un seja ar asins pilieniem, mazais ar lielām acīm skatās. Es, satraucies stipri vairāk nekā mazais, pieskrienu klāt pie strazda un mēģinu viņam dot žēlastības šāvienu, kas protams nesanāk, jo neizdodas uzreiz atrast kur es esmu iebāzis lodītes. Kad viss aksidents ir beidzies, es sabijies skatos uz mazo, kurš pēc manām domām, tagad ir stipri satraumēts un droši vien sāks raudāt vai vispār kritīs depresijā. Bet mazais smaidīgs paskatas uz mani un saka - a sunim var iešaut?