Baltā līdaka
Jūs noteikti esat redzējuši baltus zirgus, suņus, kaķus un pat albīnus nēģerus, bet baltu līdaku gan tikai retais no jums būs saticis. Bet man vienreiz gadijās. Mēs ar brālēnu makšķerējam un nekas prātīgs protams neķeras. Vienīgi ezera vidū peld diezgan paliela beigta līdaka. Mēs protams, kā jau zinātnieki, izdomājam ka vaig līdaku izvilkt un paskatīt cik tā liela. Ar trešo piegājienu brālēnam tiešām izdodas līdaku aizcemmerēt un izvilkt krastā. Līdaka tiešām simpātiska lieluma, kadi kilogrami 3īs, bet tas uz to brīdi jau palika mazsvarīgi. Līdaka, kura ir patīkami bālā krāsā, nežēlīgi smird. Nevis vienkārši nežēlīgi, bet tik nežēlīgi, ka es to nosauktu par briesmīgāko smaku pasaulē un es esmu daudz nelabas smakas saodis, piemēram vienreiz mans kaimiņš bija patvaļīgi nomiris un neizsaucis aiz sevis satīrīt un bija iestāvējies. Bet tā smaka salīdzinot ar beigto līdaku bija vizbulīšu smarža. Līdaka oda vienkārši briesmīgi. Bet kas vēl briesmīgāk, līdakā bija ieķēries vizulis(pie tam tāds labs, peldošais volbleris, par latiem 10. Nu un tad to vizuli mēs no droša attāluma(10metri) mēģinājām kautkā izraut. Bet tas nebija tik viegli, līdaka katram rāvienam sekoja ar briesmīgu lecienu, kas atnesa briesmīgi, salkanu smaksas vilni. Beigās mēs padevāmies, pārkodām auklu un steidzīgi devāmies mājās.
Vakarā ēdam 3ās vakariņas, biezpienu ar ievārijumu, klusējam, ēdam. Pēkšņi mans brālēns saka - iedomājies tu tagad iekodies tajā baltajā līdakā. Es pavisam bišķīt to iedomājos un kautarī es parasti par tādām lietam pie galda nesatraucos, šoreiz pieceļos kājās, paņemu šķīvi, aizeju pie cūku spaiņa(ir tāds spainis kur met visādas lietas ko pats negrib ēst, lai vēlāk atdotu cūciņām) un izmetu biezpienu tajā. Es jau taisos doties kautkur tālāk, kad skatos - mans brālēns arī pieceļas kājās un dodas ar visu šķīvi uz cūku spaini...