Lobstrominous

Joprojām esot ārzemēs periodiski pārņem wtf sajūta.

Vakar ap šo laiku Kopenhāgenā skaitīju aitas, šorīt nevarēju atrast autobusa pieturu, lai tiktu uz konferenci, un nu jau esmu atpakaļ mājās. Prāts it kā apjūk.

Atceros savus pirmos ceļojumus, tad jau pirmos komandējumus, kad likās pilnīgi vājprātīgi, ka darbs maksā par to, ka ceļoju. Šobrīd jau liekas gandrīz dabiski iekāpt lidmašīnā un aizbraukt kaut kur, pastrādāt /pastaigāt /satikt cilvēkus, kurus tu parasti lasi, atgriezties mājās un turpināt strādāt.

Bet tajos apstāšanās brīžos ir jocīgi.

Ko ar savām emocijām dara cilvēki, kas nav darbaholiķi? Tās veselīgi pārstrādā? Dzer? Nošaujas?

Vajag... daudz cilvēku vajag... lai var taisīt sarežģītas darbības ar dārgām programmām un justies forši. Daudz laika nepaņems, bet varbūt būs interesanti (tādas atsauksmes dzirdētas).

Par atmiņu. To, par kuru parasti un arī to, kura ir par nākotni.

https://forms.gle/RfA29VguqGQBkCW59

Vakar atklāju jaunu grumbiņu. Varu derēt, ka pirms divām nedēļām tur tādas vēl nebija.

Ļoti interesanta pieredze.

Ar kolēģi šodien vacapiski diskutējām par nogurumu, izsīkumu, stresu, emocionālajām krīzēm u.t.t. Nu, parastās kolēģu lietas. Un pēkšni pie manis atnāca vīzija.

Koridors, sēžu uz grīdas atspiedusies pret durvīm, pret kurām ar sparu visu laiku metas nezvērs, riedams, gārgdams. Un priekšā koridors, pilns ar durvīm, uz durvīm uzraksti, kurus no sēdvietas neredzu.

Blakus pēkšni ir krēsls, pieceļos, paņemu krēslu, atbalstu pret durvju rokturi (kā filmās rāda, lai ilgāk noturētu durvis slēgtas) un dodos pētīt uzrakstus uz durvīm, bet tieku tikai pāris soļus uz priekšu, līdz saprotu, ka uzraksti ir izplūduši, nesalasāmi.

Aiz muguras joprojām dzirdu to nezvēru. Saprotu, ka nē, ka pietiek. Vairs negribu bēgt, skriet. Vairs negribu vērt vaļā random durvis.

Tādēļ atveru durvis un sagaidu savu nezvēru, kas izrādās mīlīgs labradors, kas mani ieraugot pēkšņi pārvēršas nu jau aizsaulē esošajā Vidusāzietē un ir vienkārši tāāāāāādā sajūsmā mani redzēt, ka šķiet - izlīdīs no ādas laukā.

Un mēs ejam un skatāmies uz durvīm kopā un pēkšni es redzu, kas tur rakstīts.

Kad man reizēm apnīk strādāt, paklausos, kas notiek pie blakus galdiņiem. Tikko prom aizgāja divas pusaudzes, kur vienai bija pārdzīvojumi, jo kāda cita meitene viņu atsekoja Instagram.

Viņu vietu ieņēma pāris intelektuāļu (intelektuāļi Coffee inn, I will let it sink in). Skaļas pārrunas par Karali Līru, pārstāstot sīki lugas saturu, pārrunas par to, cik apkārtējie ir stulbi un kā ir nepieciešams runāto "dumb down" un kā reizēm gadās aizmirst, ka citi ir stulbi.

UPD. Tika līdz politikai. Oh, JOY!

UPD.2. Esot jāstrādā pie definīcijas un autentiskuma.

UPD.3. "Kā tu to zini?"
"Es to JŪTU!"
"Man tevi biežāk vajadzētu satikt. Tāpēc es ar Ievu vairs nerunāju."

Atceroties savus iepriekšējos studiju gadus, viena no manām bailēm ir, ka manu studentu twitter/facebook/kastagadtrendo? kontos varētu parādīties mani citāti. Bet, tā kā pusi no kursa pazīstu personīgi un ar dažiem pat kopā studijas uzsāktas, stingrās un pareizās pasniedzējas lomu ir grūti noturēt.

Vēl priecājos, ka šis kurss uzrunā mani vārdā. Reāli zosāda metās, kad kāds sauca uzvārdā. Teju vai flešbeki no skolas laikiem.

Kamēr taisīju zinātni, pusdienām paņemtais Junge kruasāns ar moCarellu ņēma un iztecēja somā.

Sajūta, ka modulēju savu apkārtējo realitāti un gribot negribot atgriežos pie komas pacienta fantāzijas.

Reiz sensenos laikos man ļoti patika dzimšanas dienas. Tās bija tādas siltas un patīkamas un parasti bija sniegains un foršs, un dāvanas, protams, arī. Kā skaists kuriozs joprojām saglabājusies mana agrīno padsmitu dzimšanas diena, kurā no rīta mani pamodināja mamma, mudināja ģērbties un tad, kad biju jau līdz pusei sataisījusies, viņa atnāca un paskaidroja man, ka ir trīs naktī un lai es eju atpakaļ gulēt.

Pēdējos gados šī attieksme ir mainījusies un dzimšanas dienu gaidu ar baisu trauksmi. Nezinu, vai par to, ka tas ir kā bļāviens ausī - tu noveco, vai vienkārši tāpēc, ka tas ir regulārs un sistemātisks atskaites punkts, vai vēl kāda slēpta bēda par kuru vēl nākotnē reflektēt.

Šodien devos uz Gastro centru veikt ikdienišķu procedūru, kas tautas valodā tiek dēvēta čūsku karalienes vārdā. Es zināju, ka citviet to veic narkozē, bet biju pārliecināta, ka iepriekš par to ir jāvienojas. Izrādās, ka nē - te tas notiek automātiski.

Cepuri nost (un to arī gandrīz aizmirsu, dabūju iet atpakaļ pakaļ), personāls ir fantastisks, un medicīnas māsa ļoti mani apčubināja un stāstīja, kā jādomā labas domas un būs labi sapnīši un man tiešām rādījās brīnišķīgs sapnis par darbu.

Gala rezultāts, lidojot augstu un tālu kā pūķim, pēc pamošanās paziņoju māsiņai, ka esmu gatava vēl pagulēt, jo strādāju RSU un miegu jāķer, kamēr var. Bija vēl kādas frāzes, kas nu jau izkritušas no galvas. Taksometra šoferim palūdzu izlaist aiz briesmīgās mājas, bet pirms zaļās.

Interesanti kā pēdējie mēneši manī ļoti rezonē ar mammas tēti. Mēs bijām baigie draugi, kad biju maza, kaut arī atmiņu man ir palicis maz un tās pašas ir miglainas, atceros, ka viņš bija galvenais pasaku lasītājs (tiešām, kā stāstnieks viņš varētu sacensties ar Arnoldu Liniņu) un viņa stāstus par bērnību mūsu lauku mājās. Īpaši atceros stāstu par balto zirgu, kas tika turēts stallī. Ar viņu saistās arī koka smarža, jo viņš pirmais mani pieveda pie darbagalda un parādīja, kā ēvelēt, kā iedzīt naglu, kā zāģēt, kā asināt rīkus. Un es arī stundām ņēmos pa klēti un būvēju leļļu mēbeles, ēvelēju un spēlējos ar skaidām.

Bet ārpus tā viņš bija profesors universitātē. Un es nevaru nedomāt par to, vai mana izvēle iet akadēmisko ceļu nav saistīta ar manu bērnības pieredzi ar viņu.

Vakar braucu mājās ar taksi un patrāpījās runīgs šoferis, ar kuru pārspriedām universitātes Latvijā un viņš ieminējās, ka beidzis Politehnisko institūtu un konkrēto fakultāti, kuras profesors bija arī mans vectēvs un kāds cits profesors, kas savas darba gaitas noslēdza tikai šogad. Pajautāju, vai ir pazīstams ar pēdējo minēto. Un viss tālākais ceļš aizgāja slavas dziesmās. Izkāpu laukā smaidīdama un tāda kā sasildīta. Varbūt nepajautāju par vecotēti, tomēr šo profesoru pazīstu, pie viņa un ar viņu ir strādājusi puse manas ģimenes, un tāda enerģija, tik spēcīgas un siltas atmiņas par viņu, deva spēcīgu impulsu arī man.

No rīta piezvanīju vecāmammai, lai pastāstītu, un viņa tagad nevar sagaidīt, kad varēs šo prieku un sveicienus nodot tālāk. Students, kas beidzis universitāti pirms gadiem 30, joprojām atceras! Career goals.

Mutes veselības epopeja turpinās. Vakar izkrita plombe.

Gāju šodien mājup pa Čaka ielu un ieraudzīju, ka blakus Fēniksam ir mazas, mazas durtiņas ar mazu, mazu skatlogu. Un goda vārds, esmu 100% droša, ka no rīta, kad gāju garām, tur tādu nebija.

Šis gads pagājis ēšanas traucējumu zīmē, sākot ar janvāra izkritušā žokļa izklaidi, turpinot ar gudrības zobu afēru. Novembrī plānots kobru ēst, gan jau ka arī tur kas jautrs patrāpīsies.

Sāka pirms pāris nedēļām zobs sāpēt, kad tiku līdz bezmiega naktīm, saņēmos aizdoties līdz zobārstam, līdz visbeidzot dotos uz Stomatoloģijas institūtu kaitnieku likvidēt. Pusotras stundas laikā arī tiku vaļā, pirms tam pagūstot ielaisties diskusijās ar dežūrķirurgu, kurš nu galīgi neatbalstīja manu vēlmi tikt vaļā no gudrības zoba, jo - ar ko es košļāšu ēdienu, kad man izraus septīto zobu? Bet es nepalaidos. Piesitu ar kāju un pateicu - nē! Es nevaru gulēt! Viņš ir liels un ass un man no viņa ir pat rētas. Ar dziļu nopūtu ķirurgs mani aicināja atlaisties krēslā un piekrita vainīgo aplūkot. Aplūkoja, secināja, ka rentgenam taisnība - caurums ir, zobs liels un ass. Un paziņoja, ka man jāpierakstās, jo viņš jau esot sācis iet pēc pieraksta. Bet es jau viltīga, pirms tam paguvu apskatīties, ka pieraksts viņam šodien no diviem. Iespītējos, pateicu, ka nevaru gulēt, man sāp, lai rauj ārā tagad. Pēc īsas paķīvēšanās (man neder anestēzija ar adrenalīnu) un manis pielīdzināšanu bērnam un pensionāram ar aritmiju, es dabūju šprici un vēl pēc 10 minūtēm paliku arī bez zoba, kurš, kā izrādījās, bija pus zobs, pus caurums. Tā bija piektdiena.

Divas dienas nodzīvoju laimīgā puseiforijā līdz trešajā dienā tā stiprāk sakodu košļājamo gumiju un tikai sadzirdēju krakšķi. Spogulis apliecināja manas bažas - apakšējais gudrības zobs bija padevies cīņā ar ēšanas paradumiem un nolūzis. Svētdienā.

Nu, man amats jau bija rokā. Pirmdien astoņos no rīta čakli tecēju uz Stomatoloģijas institūtu. Kur zobu izrāva bez diskusijām, bez sāpēm un ar ievērojami īsāku diskusiju par adrenalīna šprici un visa manipulācija ar visu sēdēšanu rindā paņēma pusstundu. Runāšana gan pirmdien bija zināmā mērā apgrūtināta un sāpes un pampums ir lielāki nekā pie augšzoba, bet visādi citādi - esmu palikusi pie viena pēdējā gudrības zoba.

Bet Stomatoloģijas institūtu šogad vairs redzēt negribu.

Dzīvoju Rīgā nu jau 13 gadus, bet pirmo reizi pieredzēju drāmu minibusā.

Iekāpu dienišķajā 370-tajā, austiņas ausīs, mūzika žūžo, cilvēki cilvēko un īgnē. Sastrēgojam jau pa Marijas ielu, kad dzirdu aiz muguras mierīgu un preicīgu balsi - kas šī ir pa ielu? Atbildes nav. "Eu, bet kas šī ir pa ielu?" Atbildes joprojām nav, secinu, ka jautājums tiek uzdots telefonā un vienkārši cilvēks nevar saprast atbildi sliktu sakaru dēļ. Acīmredzami - ļoti sliktu, jo jautājums kļūst arvien uzstājīgāks un uzstājīgāks, priecīgo balss toni nemainot, līdz aiz muguras atskan vēl viena, neapmierināta balss: "Šoferīt, lūdzu, izsauciet pašvaldības policiju!"

O, man ausis saspicējas, paskatos uz aizmuguri, bet tur viss pilnīgi mierīgi, neviens nav piedzēries, neviens nekur nemētājas, viss chill, tā teikt.

Pasažieris 1: "Eu, es tikai gribēju zināt, kas pa ielu!"

Tikmēr jau tuvojamies Merķeļa ielai. Pasažieris ar vājajām Rīgas ielu zināšanām (turpmāk tekstā - Pasažieris 2), pieceļas un aiziet pie vadītāja un sāk skaļi skaidroties, ka vajag pašvaldības policiju, jo viņam uzbāžas un tādos gadījumos ir jāsauc. Pasažieri no 3 līdz 10 jau ir ausis saspicējuši un degošām acīm skatās, kas nu būs.

Kamēr Pasažieris 2 stāsta, ka jāsauc un viss un vadītājs skaidro, ka nekādas saukšanas nebūs, iepriekš pilnīgi laipnais un pieklājīgais Pasažieris 1 (kas potenciāli varēja būt viegli iereibis), iet skaidroties ar Pasažieri 2 - "Eu, kas tev grūti bija pateikt kas pa ielu? Rīgas iela, vai kāda?"
Pasažieris 2: "Tā ir uzmākšanās!"

Seko pirmais vardarbības akts no Pasažiera 1, izmantojot abas plaukstas un vēršot spēku uz priekšu, viegli pastumjot Pasažiera 2 plecus uz priekšu tā, ka viņš sagrīļojas. Pirmajam vardarbības aktam seko daudz dažādu mačo frāžu, kas sevī ietver sadošanu pa purnu un iznākšanu laukā un rausties, ko?, kuras laikā Pasažiera 1 iepriekš neievērotā līdzbraucēja viņu tur aiz jostas, lai pirmajam vardarbības aktam nesekotu nākamais. Visbeidzot Pasažieris 1 ir tik noskaities, ka pasaka līdzbraucējai, ka viss, viņi kāpj ārā, ko arī viņi izdara, pa ceļam īstenojot vardarbības aktu numur divi. Mačo vārdu divkauja turpinās jau starp atvērtām durvīm, līdz beidzot Pasažieri 1 viņa līdzbraucēja aizvelk pietiekami tālu no durvīm, lai šoferis tās aizvērtu un turpinātu ceļu.

Pasažieris 1 noslēdz to visu ar frāzi: "Tas ir principa jautājums" un izkāpj nākamajā pieturā.

Drāma beigusies, pasažieri 3 - 10 nopūšas un turpina savu garlaicīgo, notikumu neizraibināto ceļu.


Tā notiek, ja izlem vispirms pēc darba braukt uz Vaivariem, tādēļ riteni atstāt mājās un braukt uz darbu ar sabiedrisko transportu, un pēc tam izdomā, ka ir vērts pielikt soli, lai pagūtu uz jau stāvošo mikriņu, tā vietā, lai pagaidītu minūti līdz nākamajam.

Un, vai drāma būtu notikusi, ja Pasažieris 2 būtu pārkāpis savam principam un pateicis, ka šī kā reiz ir Marijas iela?

Upgrade pending, iesniedzu dokumentus.

Ceļojums uz doktorantūru ir bijis diezgan notikumiem bagāts, sākot jau ar pašu izvēli - kur? ko? kā? dafaq??? ir sagatavots pieteikums Tartu universitātei, pirms aizbraukšanas - saņemta ziņa ar aicinājumu stāties Padujā, ar šo trako ziņu jožu uz Tartu, lai izrunātos par to, ko tur darīt, uzzinātu, ka neko tur nevar darīt, jo viņi visu stūrē psihiatrijas virzienā, juktu prātā, lai izlemtu, ko darīt ar Paduju un visbeidzot izlemtu stāties tepat RSU.

Tad jau gatavošanās RSU. Viss ļoti vieglprātīgi, jo iesniegt taču var to pašu Tartu gatavoto iesniegumu, vai ne? Nu, normāli cilvēki droši vien nesāktu pārlasīt pieteikumu, lai secinātu, ka ideja nav bijusi tomēr gluži loģiska. Viņi droši vien arī saprastu, ka tu esi vienīgais cilvēks potenciālajā komisijā, kas zinās, ka ideja nav īsti pareiza. Bet tomēr tu sāc rakt. Un tad tu vienkārši mēnesi sēdi un roc līdz atrodi pareizo nosaukumu konceptam un atrodi, kā to (laikam) mēra. Tajā brīdī ir jau 27. jūlijs un tu aizbrauc uz 10 dienām atvaļinājumā un centies visu galvā sakārtot.

Tad tu atgriezies, satiecies ar savu darba vadītāju, aprunājies, un pievieno savam darbam vēl ceturto konceptu. Ap to brīdi ir jau 10. augusts, bet nekas, tev vēl ir nedēļa pabeigt. 14. augustā tu beidzot esi pielicis punktu, ar vienu aci histēriski blenz grīdā un attopies, ka tava otra vadītāja, kas ir no fckn Itālijas, jau nedēļu nav devusi atbildi uz e-pastu. Bet viņai vēl jāparaksta tavs svaigi pabeigtais pieteikums. Tu ieelpo un izelpo, ieskenē pirmā vadītāja parakstīto lapu un aizsūti viņai. Un viņa klusē. Ceturtdienā tu kļūsti paniska un aizraksti Sonjai, kas ir otra doktorante, vai viņa nezina kas notiek, jo pirms tam esi nostalkerojusi facebook, ka profesore kāpaļā pa kalniem. Ir klusums arī no Sonjas.

Paniski zvani programmas vadītājai, kura nosauc vēl čupu cilvēku, kam piezvanīt, lai noskaidrotu, vai var iesniegt neparakstītu pieteikumu. Izzvanos, noskaidroju, ka var. Un tajā brīdī pienāk ziņa no Sonjas, ko šodien visu atsūtīs! Un atsūta!!! Un tad tu vēl vakarā tesies uz Copy Pro, jo tas viss pasākums ir jāiešuj un ir publikāciju čupa, kas ir jāiesien un visam ir jābūt smuki un tāpat tu aizmirsti pievienot vienas tēzes (kuš, kuš, cerams neviens nepamanīs!).

Un tad pienāk deadline diena, piektdienas rīts. Tu atbrauc speciāli pusstundu pirms studentu serviss sāk normāli strādāt, jo vēl jāizdrukā dažas lietas, kas piemirstas. Un secini, ka tava darbinieka karte, ko var veiksmīgi izmantot kopēšanai, nestrādā, jo nav aktivizēta. Tu joz uz IT, kuri, paldies visiem svētajiem, ir vaļā jau pirms astoņiem, lai uzzinātu, ka to dara mistiskā vienība ar nosaukumu kase, kas ir vaļā no deviņiem. Tu ieplet acis, un padodies. Pārēdies pankūkas kafejnīcā, sagaidi deviņus, izskaidro kasei, kas ir domāts ar vārdu "aktivizācija", izdrukā, izstāvi rindu, un iesniedz meitenei, kas nopūšas, ka viņai būs ko darīt, jo katru lapiņu ir jāparaksta...

Bet ir iesniegts.

Ja ceļojums būs tik pat viļņains, cik biļešu pirkšana, varbūt jāatliek?

Tomēr tik superīgi jūt atšķirību - vai raksti par kaut ko, kas ir meh (piemēram, kardiovaskulārā rehabilitācija), raksti kaut ko, kas tevi neinteresē (piemēram, atsauču veidošana pēc dažādām sistēmām) un vai raksti kaut ko, kas tev ir sirdslieta (piemēram, smadzeņu funkcijas un muguras smadzeņu bojājumi). Pēdējais paņem daudz vairāk laika, toties ir tāāāāda bauda rakstīt!