Zbigņevs: Bērni uz ielām runā rupjības, tas ir šausmīgi [taisni kā no padomju laika pantiņa - //и девки вид ужаснo гол, куда же смотрит комсомол// ]

https://jauns.lv/raksts/sievietem/703952-zbignevs-stankevics-kritize-dzimumaudzinasanu-skolas-ja-to-nedaris-vecaki-un-skola-to-daris-iela-vienaudzi-un-internets

Arī Zbigņevs - //EWT ziņas vēsta, ka no garīdznieka amata pienākumu pildīšanas atstādinātas Krišjānis Dambergs pēc Baznīcai pēc tās rīcībā esošās informācijas un viņa priestera darbības izvērtēšanas nav pamata uzskatīt par vainīgu kādās noziedzīgās darbībās.//

https://jauns.lv/raksts/zinas/703975-ieva-taranda-emocionali-uzruna-sabiedribu-par-priestera-damberga-seksualo-vardarbibu-pret-vinas-delu-sauksim-lietas-istos-vardos

Koroče nav ko tiem pusaudžiem uz ielas par seksu runāt un prezervatīvus lietot, mūsu priesteri viņiem visu iemācīs.

Okej labi nevar to personu saukt par vainīgu kamēr nav galīgais tiesas spriedums, bet nu tad varbūt paklusēt lupatiņā un nemoralizēt - arī kamēr sagaidam spriedumu?

Par Frīdu Kalo mēs jau esam parunājušies. Izstāstu par dzērvi tēta viesistabā, uz kuru man vienmēr gribas skatīties, sašķiebjot galvu. Par šo vietu kāds saka, ka nav jau tik traki. Es vismaz varot paskaidrot, kāpēc man pie sienām ir tieši tādas gleznas un ne citas. Man tas liekas kā visskumjākais, ko kāds par mani ir pateicis, jo paskaidrot ir nāve. Bet filma ir par Renuāru. Tai modelei ir tik skaists augums, ka man sagribas atvērt logu, lai kāda dvēsele var brīvi aizlidot. Kāds pasmaida kā jūra no gliemežvāka atsauc atpakaļ pie nomoda. "Tu vari beigt ārdīties?" Es pasaku, kura no kāda gleznām man patīk vismazāk, bet kāds pat nenorij siekalas. "Es esmu smieklīga, ja? Šajā tavā sarkanajā cepurē, ja?" Nekur nevilks, tepat apēdīs.

ir tik auksti, it kā janvāris vēl būtu sadomājis, ka joprojām drīkst bāzt degunu aprīļa darīšanās. kāds atsūta mirkli, kurā redzama gaismas pielieta tukša istaba: "te Tevi no rītiem modinās saule". un es izberzēju acis, bet tas vienalga ir šis kāds, kura istabā tumsā kāpjot pāri kastēm esmu aizķērusies aiz vienas, un tur nu tās ir uzradušās tik pat pēkšņi kā viņš pats - viņa otiņas - šie spārni. es paceļu vienu un aplūkoju tuvāk piekaltušās krāsas kārtu. maijā, manā un Tavā gaismu un ēnu kontrastiem pilnajā maijā... ir tikai tik daudz laika, lai paspētu sev visu ieskaidrot. sazvanoties mēs vienmēr daudz smejamies, bet tā laikam gan patiešām visvairāk ir šo otiņu nopietnība, kuru man tā kārojas.