no vectēva dienasgrāmatas
Vakarā mēs jau bijām Siguldā, kur pie pazīstama gulējām pa nakti. Jā, neaizmirstama bija šī nakts Siguldas gravā. Nokāpām no pilskalna un ejam. Silta migla mūs ievīsta. Lejāk guļ Gaujas līcis. Un pēkšņi kaut kur tuvumā atskan jaunavu balsis: "Nebrauc tik dikti". Klusajā gravā balsis izskan tik dzidri un spēcīgi it kā dziedātu solisti. Mēs klausāmies, klausāmies liegi sajūsmināti. Jānis aplaudē. Ejam tālāk. Ieraugām jaunavas dziedam kalnā, noriņas malā. Jānim rodas ideja. Viņš noplūc lauku ziedus un iet un atvainojas un dāvā tos rožu vietā. Un pats ne vārda nebildis nosēžas kalna slīpumā lejāk un klausās un pēc ik dziesmas aplaudē. Vēlāk piebiedrojos arī es un mēs kopīgi sajūsminājamies par melodisko vizmu. Te piepeši pāri otrā pusē no Gaujas atskan spēcīga vīrieša balss: "Daiļā nāc laiviņā". Un atkal klusums un pēkšņi lejā baritons uzsāk "Toreadoru". Tik jauki, brīnišķi tas izskan naktī un miglā un klusumā. Būs jāapmeklē biežāk Siguldas nakti.

1923. gada 15. jūlijs