„Šodien mēs esam sanākuši, lai atvadītos un godinātu cilvēku viņa pēdējā gaitā. Cilvēku, kurš aizejot mūsos ir atstājis tukšumu, kuru nekas vairs nespēs aizpildīt. Cilvēku, kura pēkšņais zaudējums ir trieciens ne tikai mums, bet arī sabiedrībai, jaunatnei, kura tagad ir zaudējusi piemēru un mērķi, uz kuru tiekties. Modri, tāpat kā visi klātesošie, es pazinu ļoti labi. Viņš bija pastāvīgs dievkalpojumu apmeklētājs un lietpratīgs palīgs draudzes lietās. Varbūt mazliet par viņa dzīvi. Šodien viņam apritētu 46 gadi, bet viņa darbs nav mērāms nodzīvotajos gados. Vēl šodien skaidri atceros....”

Modris bāls stāvēja mācītājam aiz muguras un tikai tagad sāka aptvert notiekošo. Bēru vārdi kā nenovēršama patiesība apstiprināja aizdomas, kuras viņu vajāja jau kopš avārijas. Tomēr miris! Un ko tagad?

„Tā mēs aizejam. Bez atvadām. Pēkšņi un pavisam. Bez ceļa atpakaļ. Paliek tikai atmiņas. Un smiltis pāri visam. Dusi mierā Modri.” Mācītāja vārdi Modri atsauca atpakaļ un atkal lika aptvert notiekošā traģiku. 46 gadi! Par ko tā! Un tas idiots palika dzīvs. Droši vien sadzēries maita. Spokošos, Modris nodomāja, un pasmīnēja par savu asprātību, spēju šādā brīdī ieraudzīt amizanto. Un kāpēc nodokļus vajadzēja maksāt?

Pamanījis, ka palicis viens viņš nopūtās. Ko tagad? Pēkšņi blakus kāds nokrekšķinājās. Modris iztrūcies pamanīja blakus it kā no zemes, līdz viņa pleciem izaugušu vīreli, kurš caur savām brillēm, pieri izbrīnā saraucis skatījās tieši uz Modri.

„Nu un uz kurieni tagad? Kurp jūs lai aizgādā?”

„Uz paradīzi”, Modris momentāni atbildēja.

Vīrelis iesmējās. „Brīnos, ka nejautājāt, kas es esmu. Bet taisnība vien ir. Esmu ieradies, lai jūs tieši uz paradīzi nogādātu. Pa taisno!”

Vīrelis soli atkāpās, pastiepa roku un svinīgi teica: „Dodiet roku cienītais paradīzes pilsoni, mans vārds ir Semjuēls. Varat mani saukt par Semu.”

 

Pretim pavērās kādas mājas durvis. Modris atskatījās uz pavadoni. Aiz muguras viņam atradās dūmakā tīta pļava, kurā varēja samanīt tumšus tēlus. Iegājis mājā viņš ieraudzīja sienas, kuras bija melnas no izkaltušajām asinīm, bet cauri dēļu starpām sūcās un pilēja uz grīdas jaunas.

Viņš neizpratnē paskatījās uz briļļaino vīru.

 „Viss pareizi, cienītais paradīzes pilsoni”, vīrelis neslēptā sajūsmā atbildēja, „Jūs taču esat gaļēdājs! Ar apbrīnu jāsaka, ka tas ir vienīgais jūsu grēks. Protams, vienīgais par kuru jūs neesat izlūdzies piedošanu. Bet saldi jums šeit tāpat neklāsies.” Pavadoņa seja kļuva nopietna, „Mierinājuma labad varu piebilst, ka šeit jūs atradīsities tikai tik ilgi līdz izpirksiet sodu. Tad tevi sūtīs atpakaļ kā Jamaikas iedzīvotāju ar iespēju laboties”

„Kas pa muļķībām!”, Modris iebrēcās, „Ko tu tagad te dirs! Gaļēdājs?!”

„Saprotu, jūs vēlaties paskaidrojumus. Klusējiet un es jums pat ekskursiju uzrīkošu. Kaut gan iztiksim bez tās. Jūsu gadījums ir ļoti vienkāršs, paskaidrojumi nepieciešami virspusīgi. Jūs jau pats visu zināt, mans uzdevums ir atgādināt. Tātad! Pirmkārt, mēs atsākamies no jebkādas atbildības par cilvēka rakstisku neinformēšanu šī grēka sakarā.”

„Bet Bībelē nav rakstīts...”

„Ak, Dievs! Tikai nesāksim tagad meklēt kaut kādus argumentus. Te tas nedarbojas, jo pirmkārt viss jau ir izlemts, otrkārt, jūs pats visu jau zināt. Ļoti labi, ka „bet Bībele nav....”, tomēr mēs vienmēr vēršamies pie cilvēkiem arī konkrēti, individuāli. Jūs taču to jau zinājāt?

Modris klusēja. Kaut ko tādu viņš bija muldējis citiem.

 „Tagad klusējiet un klausieties. Un jūs sapratīsiet, ka nav attaisnojuma jūsu nežēlīgajai rijībai. Atcerieties to gadījumu ar Persiju? Jūsu trusis, vai ne tā? Dzimšanas dienas dāvana, kuru jūs dīcāt no vecākiem pusgadu. Tagad nav vieta runām par šauro krātiņu un izkārnījumiem, kuros Persijam bija jāpavada savas nožēlojamās dzīves lielākā daļa, jo jūs nevīžojot būri laicīgi iztīrīt. Nav runa arī par jūsu tēva rīcību, kad viņš, kamēr jūs bijāt skolā, trusim nocirta galvu un novilka ādu. Par to nav runa, jūsu tēvam arī būs jāatbild. Persijs šoreiz nocirtīs viņa galvu un viņa āda tiks nomaukta. Gan viņam vēl dzīvam esot. Runa ir par jums, kurš atskrējis mājās ar draugu baru, lai palepotos draugu priekšā ar nabaga trīcošo trusi, atradāt viņu jau kūpošu uz pusdienu galda. Es zinu, jūs ļoti labi atceraties to milzīgo triecienu, ko izjutāt, jo jūs viņu tomēr mīlējāt. Bet ne pietiekami. Redzot, ka draugi klusi smejas par jūsu asarām, jūs tās apvaldījāt un ļāvāt uzvarēt savai vēlmei izskatīties vienaldzīgs. Atcerieties, kā Persija kumosi sprūda jums rīklē? Bet jūs tomēr ēdāt, rijāt! Kāpēc?”

Izgājis verandā Sems norādīja uz tur esošo, tumši zaļo soliņu. Skatieties, re, kur pats stāsta varonis. Zem soliņa gulēja Persijs. Beigts, bez pakaļējās kājas. Mazliet vēlāk es jums pastāstīšu par šī zimpātiskā soliņa, kurš kā redzat vienīgais nav pelēks un aptraipīts ar asinīm nozīmi un veidu kā darbojas mūsu sistēma. Bet atgriežamies pie mūsu visžēlīgā jūsu glābšanas plāna.

„Jums ir jāatdzīst, ka trusis varēja kļūt par pagrieziena punktu jūsu dzīvē, pēc kura gaļa vairs netiktu ēsta. Es zinu, pārdzīvojums bija neviltots.”

Modris nopūtās, stāsts par Persiju figurēja arī viņa psihoterapeita vizītēs. Pārdzīvojums bija īsts. Viss bija tik neticami skaidrs. Modrim, par pārsteigumu sev, nebija ko iebilst.

„Klausāties tālāk. Ja jūs būtu miris 14 gados, tā būtu vienīgā mūsu palīdzība jūsu glābšanā, bet ir vēl. Atcerieties savu kolliju Patrīciju, kuras vārds tik saskanīgs ar truša vārdu. Vai sagadīšanās? Nedomāju. Jūs viņu mīlējāt vairāk kā jūsu draugus. Gods, ka ne vairāk par sievu un abiem bērniem. Jūs bijāt pārliecināts, ka viņa ir gudrāka pa vairumu jūsu līdzcilvēku, noteikti uzticīgāka par sievu, un tam bija pamats, bet tam tagad nav nozīmes. Jūs to visiem stāstījāt, rādījāt, bet zinājāt, ka to līdz galam nav iespējams parādīt. Tikai sabiedrībā ar viņu jūs redzējāt to gudrību, kuru var ieraudzīt ilgstošā laika periodā. Un tad notika nelaime. Patrīcija pakļuva zem vilciena un zaudēja priekšējās kājas. Redzu, jums pat tagad sariešas acīs asaras! Bet kā bija tad? Jūs nespējāt noticēt, ka pasaule var būt tik ļauna, ka tagad Patrīcija vairs nevarēs skriet jums pretim, kad pārrodaties no darba. Jums likās, ka viņas dzīvei ir pienācis gals. Jūs paņēmāt atvaļinājumu un pat nopietni apsvērāt iespēju sūdzēt tiesā „Latvijas Dzelzceļu”. Reti kurš tēvs tā sēro par saviem bērniem kā jūs sērojāt par Patrīciju. Apkārtējie jūsu uzvedību novērtēja kā patoloģisku, aizsūtīja pie psihoterapeita, kurš jūsuprāt jūs izglāba, palīdzēja atrast spēku, ko nevarēja pat ģimene dot. Patrīcija nodzīvoja vēl septiņus gadus, atgādinādama, ka ir dzīvnieks, kuru jūs mīlat. Bet vai tas līdzēja? Nē. Jūs suni nesaistījāt ar citiem dzīvniekiem. Teikšu vēl vairāk – būtu jums iespēja, piemēram, Korejā ēst suņa gaļu kā delikatesi, jūs to darītu. Jūs pat vienu suni ar otru nespētu saistīt.

Šīs taču bija pamatīgas pļaukas no mūsu puses. Tās nepalīdzēja. Mēs devām jums gastrītu! Rezultātā, jūs sākāt rīt tabletes, lai kuņģis labāk šašliku sagremotu. Nožēlojami!

No mūsu puses tas varbūt arī nebija pārāk uzmācīgi, bet tomēr iespaidīgi. Nedomāju, ka vēl desmitiem šādu gadījumu jums palīdzētu.

 Tas gan vēl neizsmeļ jūsu iespējas laboties dzīves laikā. Arī pats brīžiem esat bijies pietiekami saprātīgs. Atcerieties savu zvaigžņu stundu baznīcā? Jums no kanceles tika dota iespēja sludināt. Kāda bija jūsu tēma? Atgādiniet? Dabā saredzamie Dieva esamības pierādījumi. Nedomāju, ka man jāatgādina jūsu spīdošā runa. Viss bija pareizi. Daba pierāda Dieva esamību. „Mazais kukainītis ir tik sarežģīts, ka cilvēks to nekad neizpratīs”, tā jūs teicāt. Vēl jūs ziedojāt naudu izzūdošo sugu glābšanai, pamatojot to ar „estētiskās kvalitātes zudumu pasaulē”. Bet govi jūs aplūkojāt pilns liekulības. Par to arī sods.

Pāris padomi. Redziet tās ēnas pļavas miglā? Jūs jau sapratāt, tie ir jūsu nežēlību piedzīvojušie dzīvnieki. Netuvojieties tiem. Govis un vistas, kuru aknas jūs esat ēdis spļaus jums virsū nāvējošu indi, aitu vilna jūs nesildīs, tā būs asa kā ērkšķi, cūkas jums raus nost ikrus un barā saplosīs. Netērējiet laiku. Vērojiet no attāluma. Ēnas pazudīs līdz ar katru izpirkuma aktu.

Tagad, kad esmu mūsuprāt pierādījis jūs vainu pāriešu pie sistēmas. Šis soliņš ir vienīgā vieta, kur jūs varēsiet sajust mieru. Nebaidieties, tas trusis pazudīs jau pie jūsu pirmā izpirkuma. Uz šī soliņa jūs varēsiet sēdēt, žēlot sevi un gausties par ļauno aizsauli. Bet ja jums pietiks prāta, varēsiet apdomāt kāpēc esat šeit nokļuvis. Saprast. Kad kļūsiet par jamaikieti, tas jums tieši nepalīdzēs, bet pie noteiktiem apstākļiem var ietēmēt jūsu likteni.

Izpirkuma sistēma ir šāda: ņemot vērā, ka gaļu jūs esiet tikai ēdis, neesat dzīvniekus kāvis, tad jums būs tikai jāatdod atpakaļ tas, ko esat paņēmis. Saņēmēji nebūs dzīvnieki, tie jau dus mierā. Jūs redzēsiet tikai viņu tēlus, kuri kā jau teicu, izzudīs pēc katras konkrētas izpirkšanas. Saņēmēji būs vienmēr izsalkušie gari no vienmēr izsalkušo garu pasaules. Katru reizi, kad būsiet tam gatavs jums atliek tikai tos pasaukt un atdot viņiem no sevis to daļu, kuru esat apēdis no konkrētā dzīvnieka.”

Modris paģība. Atvēris acis viņš ieraudzīja joprojām šeit esošo Semu, kurš Modra ģībšanas pārtraukto sarunu turpināja.

„Jūs varēsiet izvēlēties vai pats gars paņem no jums šo daļu, vai arī jūs to no sevis izgriežas un iesviežat viņam mutē. Ticu, ka tiks izmantoti abi varianti. Ir dvēseles stāvokļi, kad labāks ir viens, ir kad pieņemamāks otrs. Protams, pēc katras ziedošanas, jūs mirsiet. No jums ir atkarīgs cik upurus spēsiet nest vienā dzīvības ciklā. Ja atdosiet aknas, mirsiet no asiņu zuduma. Bet varbūt jums vēl pietiks spēka izsaukt otru garu un atdot viņam, piemēram, mēli. Bet tas viss procesā pats izgaismosies. Izpērkamo dzīvnieku skaitu nesaukšu, lai saglabātu jūsos kādu cerību uz ātra darbiņa padarīšanu. Tas laikam viss. Kādi jautājumi? Jautājumu nav, labi. Tad varam sākt. Pie pirmā akta man jābūt klāt. Sauciet, tiekat vaļā no tā truša, lai soliņš atbrīvotos.

Modris klusēja.

„Nu sauciet! Mūžam izsalkušais gars no mūžam izsalkušo garu pasaules, es, paradīzes pilsonis Modris, tevi izsaucu, lai izpirktu savu sodu.”

Modris klusēja.

„Var arī vienkārši pasaukt – gars, parādies. Nu! Uz priekšu! Jo ātrāk sāksi, jo ātrāk Jamaikā zāli varēsi smēķēt”

Modris nomurmināja: „gars, parādies”

Modra priekšā pārplīsa gaiss un no spraugas parādījās gars. Modris paģība. Nākot pie samaņas viņš ieraudzīja Semu stāvam blakus milzīgam, melnam cilvēkveidīgam briesmonim ar sešām rokām, naidā gailošām acīm un asiem, asinīm notrieptiem zobiem.

„Iepazīsties, šī ir gara sievišķā emanācija. Šoreiz gadījusies īpaši nežēlīga mātīte. Varbūt tas pat labi. Tagad tev jāpasaka ko tu vēlies atdot un par ko, ja tas ir kaut kas konkrēts, vai arī vienkārši jāsaka „ielūdzu uz maltīti, zviedru galds”, ja gribi izpirkt jebkuru dzīvnieku, pēc gara izvēles.”

Modris šausmās sastindzis klusēja.

„Labi! Konkrēti Tev laikam būs jāizpērk tikai Patriks, ko paveiksim tagad.” Sems apklusa un tad, it kā atceroties, „Ak, jā. Arī Patrīcijas sterilizācija būs no konkrētajiem gadījumiem, bet to nākamreiz pats varēsi īstenot. Tagad atbrīvosim soliņu.

Turpmāk garam saki tikai, brokastis, padotas ser! Saprati? Zinu, ka saprati. Tagad saki – atdodu savu labo kāju par Patriku.”

Modris klusēja.

„Pie velna! Gars! Viņš atdod savu labo kāju, lai izpirktu Patriku!”

Gars izdvesdams apdullinošu spiedzienu metās virsū Modrim!