Sava lepnuma sagraušanas nolūkos mēģināju atcerēties lietas par kurām kaunos. Īsti neko neatcerējos, tas ir, atcerējos daudz ko, bet kāds tur kauns? Biju stulbs, tagad mazāk, it sevišķi savu pagātni ar sevi jau kādus pāris gadus nesaistu. Tā pastāv, bet ne kā mana, tai vairs nav persona, ar ko tā saistīta. Vienu atgadījumu gan pieminēšu, tas laikam ir pats stulbākais, kas no manas mutes skanējis. Vispār nē, pieminēšu divus gadījumus. Pie pirmā vainīgs alkohols + vēlme pateikt kaut ko oriģinālu + protams, mana muļķība. Otrs saistās ar manu pirmo mēģinājumu stāties intīmos sakaros - vainīgs alkohols + mana vājā nervu sistēma (vai arī mana tikumīgā daba).

Pirms septiņiem gadiem tiku uzaicināts uz tusiņu pie vienas meitenes. Protams, kāds tur uzaicinājums, ciemos gāja vesels bars, kura vidū atrados arī es. Dzērām, dejojām un spēlējām spēles. Vakara gaitā temps pierima un no dažādiem stūriem sāka skanēt balsis, sarunas par dzīvi, tās jēgu, Dievu, nu, kā pierasts cilvēkiem, kuriem vecums meklējošs, bet atbildes vēl nav atrastas. Nu un es sēžu, klausos, domāju, ko tādu gudru un reizē smieklīgu pateikt, tā lai visi saprot, ka jā, tā tas ir. Dienu iepriekš biju lasījis Rukšānes sleju, kurā viņa raksta šādu teikumu – „vienmēr, kad veicu minetu man nāk gāzes”. Cik atceros viņa to nerakstīja par sevi. Bet nu labi, es pateicu tieši to pašu teikumu kā iestarpinājumu kādai sarunai, tā skaļi. Tur noteikti bija kaut kāds konteksts, kuru diemžēl sapratu tikai es viens. Iestājās klusums, visi uz mani paskatījās, skatījās un tad turpināja sarunu it kā nekas nebūtu noticis. Kāpēc to teicu, neatceros, kā arī neatceros kā jutos un ko par to visu tad domāju. Iespējams, ka tas tomēr bija gan gudri, gan smieklīgi un ja es būtu tuvāk pastāstījis par kontekstu visi atzītu – jā tā tas ir.

Otrs gadījums notika pirms gadiem deviņiem/desmit. Vēl mācījos vidusskolā. Bija viena meitene, ar kuru jau sen tusiņos līdu pa stūriem bučoties. Bet tikai tusiņos, nekāda tālāka interese man pret viņu nesaistīja. Kārtējā tādā reizē, kura notika viņas labākās draudzenes lauku mājās, šī pēkšņi ķer mani pie rokas un velk uz savas draudzenes istabu. Nu, neko, ļaujos – viss kā filmās – aizripojām, katrā stūrī apstājoties, līdz istabai, metām viens otra drēbes prom un apstājāmies pie es apakšā, viņa augšā. Izdzēris biju pāris alus pudeles, tās nebija vainīgas. Nervi varbūt. Bet notika, lūk, kas – jūtu, ka paliek slikti, ko darīt nezinu, jo situācija stulba, lai kaut ko darītu. Kaut ko murmināju pie sevis, lai ievilktu laiku, kamēr paliks labāk, bet nepalika. Tad es vēmu, pagriezis galvu, pāri gultai uz mūsu nomestajām drēbēm. Viņa piecēlās, ieslēdza gaismu, bet es apsēdos uz gultas malas un vēlējos, lai tā rīta avīzēs būtu parādījies mans nekrologs. Viņa vēl mēģināja mani mierināt, bet es viņu atgrūdu, lai liek mierā. Pozitīvais moments – biju apvēmis tikai viņas zeķes, savukārt mans apģērbs cieta pilnībā. Viņa aizgāja, bet es kādu pusstundu jogas pozā pliks skatījos televizoru un domāju par stulbo dzīvi, tad piecēlos un gāju gulēt. Biju pārliecināts, ka visi zina, kas noticis, jo istabā tā arī neviens līdz rītam neienāca. No rīta apģērbos un gāju uz mašīnu, kura brauca prom. Logi mašīnai bija atvērti. Vēlāk izrādījās, ka neviens nezināja par notikušo, neviens nepamanīja, ka drēbes apvemtas (esmu liels vīrs un vemju daudz) un logi mašīnai bija atvēri ne dēļ manis. Ar meiteni viss beidzās, bet liekas, ka tāpēc, ka viņu atgrūdu, nevis dēļ notikušā.