man savukārt kaut kā vienmēr ir licies, ka ir vienkārši pavisam personīgas lietas, kuras nevienam citam nekad mūžā nav jāzina, un tad ir viss pārējais, kuram savukārt vairs nav ierobežojumu. t.i., kāpēc vispār kaut kas jādara, ja man ir kauns to pēc tam pateikt saviem tuvākajiem cilvēkiem. un, ja reiz es to varu pateikt saviem tuvākajiem cilvēkiem, es to varu pateikt arī citiem. tas laikam ir atkarīgs no tā, kā vispār uztver cibu, man tā vienkārši ir vieta, kur es vairāk runājos ar sevi. un man liekas, ka pasakot kaut ko publiski, tev pašam 1)mazinās kaut kāda kauna izjūta (bez maz kā tādā grēksūdzē), 2)tas piešķir kaut kādu lielāku atbildību, teiksim, ja es apņemos kļūt par labāku cilvēku publiski, pie maniem ierakstiem par skudru pūžņu dedzināšanu man var bakstīt acī un teikt, ko ta tā. bet, godīgi sakot, man nav problēmu ar godīgumu/atklātumu cibā, since es pati sevi uztveru kā eksperimentu, un man viss liekas interesants pētījums. baigi sapinos, lol.