Kur jūs visas raujat drosmi pamest darbus? Nē, nopietni, es arī gribu divus gabaliņus, lūdzu, jo citādi vados pēc "lai vai kā, galvenais, ka darbs labs un algu maksā".
man nekad nebūtu tādas drosmes,ja nebūtu bekaps, kas saka,lai beidzu jūgties nost , pasēžu mājās, tieku vaļā no nervu uzdzītās 37,4 temperatūras un tad izdomāju,ko gribu darīt.
Salīdzinoši nesen pēc visiem depresīvajiem kritieniem arī mans mīļotais pateica, lai eju nafig prom un kādu laiku padzīvoju tāpat, padomājot par dzīvi un tās jēgu. Pateica, ka uzturēs un nesteidzinās, lai tikai man labāk, bet tad man ieslēdzās kaut kādas ambīcijas no sērijas "gribas to un šito projektiņu līdz galam novest, lai laurus neplūktu tie, kas nāks pēc manis, bet es pati" un es nobijos kaut ko radikāli mainīt.
man kā reiz socializēšanās neprasās , pareizāk sakot, man kā reiz cilvēki ir tā apriebušies,ka gribas uz vientuļu salu. bet man nekad viņus nav prasījies.
kā reiz briesmīgākais sākās tieši tad,kad 2 mēn.atpakaļ aizgāju uz pusslodzi. ja nebūtu tā mainījusies šefa attieksme es vēl mēnešiem marinētu.sākumā jau domāju,ka līdz vasarai jānovlek, bet tā kā pret mani tagad izturās kā pret pēdējo idEJoti, viss,ko daru ir slikti, tad man nav spēka, nudien vairāk
drīzāk nevis jāmeklē, bet ir jānostāda sevi uz tādas "acis plaši vaļā" takas. vienmēr piedāvājumi pienāk no jocīgām vietām, ja tie jūt, ka Tu viņus gribi :)
Jā, šo varu apstiprināt. Pie manis gan arī citu pārmaiņu vidū mēdz atnākt pa kādam interesantam piedāvājumam, lai gan nemaz nav interese mainīt darbu vai vispār strādāt.
piem. caur linkedin vai xing portāliem. Vai zvani vai kā..
Akdies, kā es viņus gribu! Bet viņi mani laikam ne. Esmu gan meklējusi, gan mēģinājusi tās acis turēt vaļā, bet nekā. Nu jā, cv gan man ir ne pēc kā, bet strādāt gribas, gribas! Apnicis būt liekēdei un slīgt pašpārmetumos par savu nederīgumu.
Tas ir to vērts.
turklāt man tas vienmēr ir bijis arī socializēšanās jautājums - mājās, sēžot 4 sienās, arī jumts sāk braukt
pusslodze vai ceturtdaļa nebija risinājums? (atceros, ka kaut kad tāda doma pavīdēja)
kā reiz briesmīgākais sākās tieši tad,kad 2 mēn.atpakaļ aizgāju uz pusslodzi. ja nebūtu tā mainījusies šefa attieksme es vēl mēnešiem marinētu.sākumā jau domāju,ka līdz vasarai jānovlek, bet tā kā pret mani tagad izturās kā pret pēdējo idEJoti, viss,ko daru ir slikti, tad man nav spēka, nudien vairāk
Pie manis gan arī citu pārmaiņu vidū mēdz atnākt pa kādam interesantam piedāvājumam, lai gan nemaz nav interese mainīt darbu vai vispār strādāt.
piem. caur linkedin vai xing portāliem. Vai zvani vai kā..