ai em in nou mūd
tikai es varu stundas laikā paspēt tikties ar trīs bijušajiem, labi,ka ar visiem nebija jābučojas, that would be kinda confusing. bet vispār man patīk tas,ka spēju saglabāt šādas attiecības, nesaprotu tos strīpu visam pāri vilcējus,kam no tā labāk? palikt draugiem ir daudz feināk.
Vienīgais - tās mokošās, pārsātinātās stundas...
Bet stundā treji – tas manām pingvīna smadzenītēm ir maķenīt par šerpu.. Kā līdz tam nonāca??
pie viena piebraucu pēc telts un galvaslampas, otru aizvedu no darba līdz citurienei, no trešā savācu adapteri un aizvedu līdz vēlkurienei.
man vnk patīk provokatīvi izteikties.
un man patīk,ka mēs ar viņiem visiem varam smuki parunāt par to,kā kuram pa dzīvi iet.
tur nav nekādas golovolomkas
katra šī situācija bija savādāka, bet vienā no tām - jā,man sāp. bet labāk es zinu,kā iet tam,par kuru man sāp, nekā tikai mokos bezmiega naktīs domājot,kā viņam iet. es preferēju būt draugs nevis nekas.
līdz kādiem 25iem visi ir neeenormāli kategoriski.
bet pēc tam saķ domāt ar galvu.
iedomājoties sevi pirms desmit gadiem - ar pieri skriet sienā no tāda strikta viedokļa par to,kas ir pareizi,kas nav.
savukārt tie,kas pēc 30 tā arī nenonāk pie saprašanas, ka mētāt kakas pār plecu nav jēgas.. nu, žēl man viņu.
bet ārpus tā - piekritīšu, ka spēja aiziet/palaist vaļā skaisti, saglabājot attiecības nāk ar laiku, tas ir, vecumu pēc 30 :)
Vienmēr šķitis dīvaini - nu kā cilvēks, kuru kādu laiku esi uzskatījis par vienu no labākajiem un tuvākajiem, pēkšņi var kļūt par niknāko ienaidnieku. Manuprāt, tas liecina par aprobežotu egocentrismu un nespēju daudz maz adekvāti vērtēt citus cilvēkus.