Pie eskalatoriem gadās kungi un kundzes, kuri ir gluži kā ērgļi.
Tuvojoties eskalatoram tie iet lēnāk un lēnāk, līdz ātrums ir minimāli iespējamais; tāds, lai varētu noturēties gaisā. Jau pāris metrus pirms kustīgajām kāpnēm tie izdara dažus soļus pa kreisi un pa labi, itkā meklējot pareizo vektoru, izpleš rokas ar lietussargu vienā un koferi otrā un lēnām iepeld eskalatorā.
Eskalators tos paķer un paātrina atkal.
Tas, ka ērgļiem aiz muguras ir rinda, kura visus tos manevrus vēro, ērgļus neuztrauc. Jo ērglis ir lepns.

Viens jautājums, kurš man īsti nedeva mieru ir tas, kāpēc daži mani ieskaitot uz salas jūtas tādā kā konstantā eiforijā. Kas tieši ir tas salas magnēts? Par to naudu, kuru es tērēju lidmašīnai uz šo zemes pleķīti Klusajā okeānā varētu vairākas reizes tikt uz citām ārzemēm, bet sala katru reizi ir baudāma un vēl baudāmāka.
Pirms trim nedēļām stādot kurkumu vēroju kā virs rietumu vulkāna veidojas mākoņu kupols. Milzīga, neaptverami milzīga mākoņu cepure, zem kuras ir tumsa un lietus, bet augša mirdz saulē. Lidmašīna, parastais Airbuss 320 lidodama caur šo kupolu izskatījās tāda kā joks, tāds knislis - tik tas mērogs ir nesamērojami liels.
Pēc darbošanās ap kurkumu izbraucu caur kalnu līkločiem un iekāpu avotā vētot jūru. Jūrā draiskojās valis. Jūra ir visur - pa kreisi, pa labi, taisni un valis, kurš, droši vien, ir paliels, izskatījās kā tā lidmašīna mākonī - pavisam maziņš un pazudis šajā milzīgajā stihijā.
Kad uz salas līst lietus, viņs nekad nav tas slinkais, pelēkais smidzinātājs. Uziet lietus mākonis, ar dārdoņu nogāž savu vezumu, turklāt tā, ka augus dārzā aiz baltās lietus sienas tikpat vai nevar saskatīt. Pēc lietus atkal saule, debesis tik koši zilas, cik nekur citur pasaulē un cepina tā, ka ilgi uzturēties saulē nešķiet neko komfortabli.
Vakarā ejot mājās izgāju caur mežu. Paspīdinot uz ceļu uz brīdi padomāju, ka spīdināt, laikam, nevajadzēja. Tik lielu lielu kukaiņu daudzumu neesmu redzējis nekur un nekad. Plaukstas lieluma dievlūdzēji, nemaz ne mazāki māņskorpioni, sacumas prusaki, pilnīgi neskairas būtnes - visi mudž, visi skrien savās darīšanās, velk mājas lapiņas, meklē barību.
Pa nakti uzpūš vējš. No rīta cikādpalmām krastmalā nav nevienas lapas - visas noplēsis vējš.
Tās salas temperaments un košums ir tas magnēts. Salu gribās vērot vēl un vēl, tas ir kas tāds, kas vienreiz nozogot sirdi vairs nekad neatdod.

Paziņa darba darīšanās bieži braukā pa "dīvainām valstīm" un tikai viņam zināmu iemeslu dēļ kā suvenīru atved kafiju.
Kafija viņam negaršo, tāpēc viņš to atdod mums sakot "nu, vari izmest ja garšo pavisam pretīgi".
Tādā veidā es iepazinu Mjanmas lauku kafiju, kura ir viskompleksākā, vissvaigākā kafija kādu esmu vispāri jebkad baudījis.
Diemžēl, kafijai pat nebija nosaukums, tikai "Myamar arabica coffee" uzraksts uz drānas maisiņa.

Biju uz salas, stādīju turmeriku, jeb kurkumu. Turmerika īpašība ir tāda, ka viņš aug gluži jebkur. To īpašību atklāju vērojot kā tas aug ceļmalās - gluži vulkāna pelnos un ceļa putekļos. Veselīgs, lielām lapām un smuki zied.
Aizņēmos zemes gabalu, dabūju arī kādu grunti kurā stādīt, jo ar vienu platību pietrūkst - praktiski visur apakšā ir bazalta pelni vai sarkana, dzelžaina klints. Turklāt, ar salas unikālo īpašību - sāļo vēju, izdzīvo tikai tie augi, kuriem šī vide ir dzimtās mājas. Starp citu, salas flora ir ārkārtīgi bagāta ar lielu endēmisko organismu skaitu.
Nu re, dabūju zemes gabalu, aizņēmos ķerru un lāpstu un divas dienas pēc kārtas vadāju zemi uz lauciņu, līdz sanāca tāds 10x10 metri dārziņš. Nopirku eksperimentālajā fermā (par to kādu citu reizi) smukas kurkumas saknītes un iestādīju. Visi salinieki uz mani skatās diezgan jocīgi, jo kuram nu prātā var ienākt kurkumu vēl kultivēt, ja tā nezāle visur tāpat saaugusi.
Katru dienu bija smuks, saulains laiks, dziļi zilas debesis ar to unikālo krāsu, kura mēdz būt tikai Polinēzijas vientuļās salās, dziļi zaļas vulkānu kalnu nogāzes un temperatūra ap 20 Celsija grādiem, bet tuvāk nedēļas nogalei sāka pūst spēcīgs dienvidu vējš un jūra sabangojās. Visas lidmašīnas līdz salai tika atceltas, kuģis nebija spējīgs ienākt ostā. Pat helikopteru satiksme līdz tuvākajai salai (40 km uz dienvidiem) atcelta. Pilnīgi izolēts no apkārtējās pasaules zemes pleķis Klusajā Okeānā. Līdz tuvākajai civilizācijai biš pāri 300 kilometriem. Veikalos preces beidzās - pilnīgi tukši plaukti. Reti, bet pamanāmi bija tūristi, kuri pilnīgā bezizejā braukāja nomātajos auto no viena salas gala uz otru. Sala paliela, tāpēc īsti garlaicīgi viņiem nebija.
Vakarā iekāpu karstajā avotā. Vietējā vecmāmiņa saka vietējā dialektā - "Kas tad ir ko? Nevari tikt prom? Tas jau nekas, tāda mums tā sala, mēs visi te esam trimdinieki. Un tu arī, laipni lūgts!".

Netālu no mājām atrodas Kōšū Kaidō, kas ir viens no Japānas lielākajiem ceļiem. Četras joslas uz katru pusi, turklāt vēl maksas lielceļš virs galvenā ceļa. Trokšņaina, netīra un visai nepatīkama vieta. Ēkas gar ceļu tumši pelēkas no izpūtējgāzēm, gaiss neož neko labi un neskatoties uz to, ka gar ceļu ir iestādīti ginko koki un pat pavisam jaunas kamēlijas, daudz zaļāka šī apkārtne neizskatās.
Pie viena no krustojumiem ir burgeru bode. Taisnību sakot, neesmu nekāds lielais burgeru cienītājs un biežais ēdājs, bet šī bodīte ļoti patīk. Iekšā ir mājīgi, smaržo kā pie krustmātes laukos, turklāt iekšā ir ļoti tīrs. Ēdienkartes uzzīmētas ar krāsainajiem zīmuļiem, turklāt bildēs aprakstīts viss sagatavošanas process, ieskaitot skaņas, kuras nāk no vārāmkatla. Bodes saimnieks ir pajauns puika no Ehimes, vienmēr draudzīgs un ar patiesu smaidu. Nekad neesmu redzējis nevienu citu apmeklētāju iekšā, tāpēc ir nelielas bažas par to, vai bode ir rentabla un pastāvēs arī tālāk. Puika gatavo burgerus tiešām cenšoties, diezgan ilgi un var redzēt, ka ir lepns par katru savu darbu.
Un vai jāsaka klāt, ka tie ir gardākie hamburgeri Tokijā?

Ā, jā, kā jau pieklājīgā vēstulē, ir jāsāk ar laika aprakstu.
Pēc vecā japāņu kalendāra pavasaris sākas 5. februārī.*
Un tik tiešām - biežāk līst, pie mājām umes ziedi jau drīz birs zemē un galvenais, ka gaiss ož pēc pavasara.

---
* Vienmēr interesējos kuras prefektūras (vai valsts?) klimats šo kalendāru ir ietekmējis. Augusts ir hazuki, jeb lapkritis. Šķiet, ka Japānā nav nevienas vietas kur augustā kristu lapas.

Valoda ierobežo mūsu spēju domāt. Ir grūti izteikt vai iedomāties koncepcijas, kuras nav izsakāmas vārdos. Ir grūti, bet neiespējami nav.
Viena lieta kura man šajā valstī ļoti patīk - cilvēki ļoti ātri un precīzi saprot mājienus. Turklāt ir tā, ka ar mājienu taču var pateikt to, kas ietērpjot vārdos būtu vulgārs vai citā veidā nepieklājīgs.
Vienmēr jūtos tik brīvs un nav tā riebīgā nenoteiktības sajūta, kad ir kaut kas pateikts un nav skaidrs vai esi saprasts pareizi. Ar vietējiem parasti ir tā, ka nav svarīgi ko tu saki - viņi sapratīs. Īstā māksla ir iemācīties teikt tā, lai citi to saprot maksimāli tuvu oriģinālajai domai. Pašu oriģinālo domu vienalga nesaprot neviens, tas ir komunikācijas likums.

Es domāju, ka katrā vecumā cilvēkam ir jābūt iespējām saņemt to, kas viņam ir nepieciešams.
Teiksim, zīdaiņi ir mīlīgi un tas ir viņu spēks un veids, kurā tie saņem vajadzīgo.
Tīņi mācās un attīstās un to spēks ir viņu lokanumā un adaptēšanās spējās.
Jauni cilvēki ir enerģiski, lai arī nav pārāk gudri un pieredzējuši.
Vecāki cilvēki ir prātīgāki, lai arī spēks jau nav tas, kas jaunam.
Un pavisam veci var nebūt tikpat ņipri kā jauni un arī prāts var nebūt tik gaišs, bet arī tiem ir tās pašas vajadzības, kuras nedrīkst ignorēt. Tieši tāpēc pastāv un ir vajadzīga bezierunu cieņa pret vecākiem cilvēkiem. Tas ir tas ķieģelis, kurš veido harmonisku pasauli, kurā visiem ir daudz vai maz komfortabla dzīvošana kopā.

Biju bišķiņ glaunā pasākumā, kur visi uzvalkos un tēlo baigos svarīgos.
Uz skatuves spēlē klasiskos skaņdarbus šauros lokos plaši pazīstami mūziķi, viesmīļi visiem dala vīnu un papildina izēsto lasi uz galdiem.
Pa to laiku tiek atnesta soba (griķu nūdeles), kas tradicionāli nozīmētu maltītes beigas. Šeit tie, kas mazliet pazīst Japānas galda manieres var sākt smieties.

Kungs kurš stāv man blakus sāk vicināt rokas un izrādīt visnepievilcīgāko mīmiku rādot uz viesmīli ar sobas bļodām. Padomāju, ka kungs vēlas sobu un viņs tādā veidā pievērš sev viesmīļa uzmanību. Biju laipns, paņēmu sobu no paplātes un pasniedzu kungam. Tad viņa baisā mīmika beidzot pārvērtās vārdos un kungs teica: "Nē, es viņus cenšos padzīt projām! Jo tagad spēlē mūziku! Pavisam neko nesaprot!".
No visām malām atksan skaļi "šļurp!! šļūuurp!".
"Re!" - saka kungs parādot ar pirkstu nenoteiktā virzienā.

Mūsu birojā ir tikai viena tualete, bet cilvēku skaits pieaug. Sarunas par pārvākšanos turpinās jau otro gadu, bet joprojām ir tikai sarunas. Kad ejot gar tualeti redzu, ka tā ir vaļā un tukša, tad saprotu, ka veiksme šodien ir manā pusē.