Daudziem patīk stāstīt par to, cik īpaša ir Japāna ar tās četrām sezonām. Īpaša ir bez jebkādām šaubām, bet vismaz šajā novadā sezonas pilnīgi noteikti nav četras. Jebkurā gadījumā, labākā no viņām ir lietus sezona. Katru dienu smuki līst, nav pārāk karsts, kukaiņu pilna pilsēta, visi tādi omulīgi miegaini un vilcienos ož pēc pelējuma. Tā mitruma un pelējuma smaka, kura nemaz nav nepatīkama, vispāri ir Japānas vizītkarte. To jūt kad izkāpj no lidmašīnas un dienas beigās jau pierod un nemana.

Februārī stādītā kurkuma uzplaukusi un sākusi ziedēt. Ziedi dikti smuki - rozā ziedveidīgs lapains stumbrs un onrhidejām līdzīgi dzelteni ziedi no tā stumbra ārā. Katru dienu dobē nāk kaķis un mēslo. Gribētu redzēt kā viņš kakās kad kurkuma būs cilvēka augumā. Atliek cerēt ka taifūni nesalauž un līdz ziemai nodzīvo daudz vai maz vesela. Paldies kaķim!
Vēl kļūst skaidrs kāpēc šajās salās viss kas aug ir vai nu indīgs, vai nu ož, vai nu izdala tādu piķi ka prātīgs kukainis to neēdīs. Jo kukaiņi. Kad dzīvoju Kavasaki vienu smuku pavasara svētdienu ņēmos pa māju un dažreiz tā it kā šķita, ka ārā kāds ko grauztu. Paskatījos uz ielas - neviena nav. Laikam kaķis? Vai civets - tas dzīvoja starp griestiem un kaimiņu grīdu un arī varētu kaut ko grauzt. Tad sataisījos iet un pamanīju, ka smukais lilijveida augs kurš auga pie ieejas ir pazudis. Viņa vietā tikai žagari aplipuši ar desām. Desas tos žagarus grauž ar tādu apetelīgu krakšķi, ka izklausījās pavisam garšīgi. Tā bija pirmā iepazīšanās reize ar vietējiem kukaiņiem. Iestādot gipsofilu pēc kāda laika priecājos par uzdīgušo augu un tad brīnījos kur viņš pazudis. Kurkumu arī dažreiz kāds cenšas paēsti, bet viņai ir diezgan agresīva sula, tāpēc stipri caurumaina nav.

Dažreiz gribās pastāstīt par vietējiem gardumiem, un par šo it īpaši, tāpēc šoreiz būs mazliet humors. Humors, jo sastāvdaļas ir pedējais kas nāk prātā domājot par eksotiku. Protams, Eiropas lielveikalos ir viss, tāpēc šis ir labs veids paskatīties cik ļoti viss. Tā bus vienkārša, garda un tāda "dvēseles ēdiena" recepte.

Nepieciešamais:

1 paliela vai 2 mazākas gōjā.
Šōčū - kādi 100 grami. Var aizstāt ar nesaldu baltvīnu.
Miso - jo sarkanāks jo labāks, bet ne īpaši sāļš. Kādi 50 grami.
Šimadōfu - kādi 400 grami. Tas ir tas pats tofu, bet stipri cietāks un ar izteiktāku garšu.
Bišku sojas mērce.
Kokosriekstu eļļa. Der arī parasti tauki, bet ar šo ir dāudz labāk.
Spams.
Pāris olas.
Kacuobuši.

Tātad, pirmais kas mums ir vajadzīgs ir gōjā. Gōjā jāsagriež gareniski un jāizknibina ārā sēklas ar visu to balto vati, kura sēklām apkārt. Tad abas pusītes jāsagriež apmēram 5-6 milimetru resnos pusaplīšos un jāiemērcē aukstā ūdenī uz 20 minūtēm. Pa to laiku var sagriezt smukos kubiņos spamu. Spama vietā der arī bekons, bet ar spamu garšo labāk. Sakarsē pannu, iemet iekšā kokosriekstu taukus, gōjā ripiņas (bez ūdens), spamu un cep dažreiz maisot uz vidēji mazas uguns līdz gōjā ir daudz vai maz mīksta. Kad gōjā ir mīksta, glāzē samaisa šōčū ar miso un to maisījumu uzlej gōjas pannā. Pie reizes piemet klāt tofu sagrieztu smukos paralēlskaldnīšos. Kad viss sāk apetelīgi smaršot un gōjā vairs pavisam nav cieta, piemet klāt olu un pāris sojas mērces karotes. Labi samaisa un cep vēl pāris minūtes.

Viss, gōjā čamprū ir gatavs. Gatavam čamprū uzmet virsū sausas kacuobuši skaidas. Viņas smuki ļogās un kustās karstajos tvaikos. Izskatās kā tārpiņi.
Labu apetīti.

Eiropā ir tā, ka runājot pie pusdienu galda ar pieklājīgiem cilvēkiem par to, ka tev, redz, mājās spoks un poltergeists ir tīri labas izredzes zaudēt pusdienu biedrus tuvākajam laikam. Gudrs cilvēks, redz, tādas muļķības nerunās.
Ar japāņiem tā īsti nav. Runāt pie pusdienu glada par poltergeistu ir tīri normāli, bet nepieklājīgi. Nepieklājīgi, jo dažiem var kļūt bail un biedēt cilvēkus uz taisnas vietas nav taktiskuma virsotne.
Mana pirmā japāņu valodas pasniedzēja nāk no turīgas ģimenes, kura savu naudu ir nopelnījusi ar nekustamo īpašumu. Vienreiz ziemas vakarā mums bija saruna par to, kāpēc vieni dzīvokļi ir lētāki un citi ir dārgāki un pasniedzēja minēja, ka dažos dzīvokļos esot spoki un tur neko nevar darīt - tādus ir jāiznomā lētāk. Ja seko domu loģiskajai secībai, tad dabiski rodas jautājums - kā viņi zina vai spoks tiešām esot vai tās ir tikai īrnieka izdomas? No pasniedzējas atbildes uzzināju, ka spokojas parasti dzīvokļos, kur esot bijusi pašnāvība vai kas tamlīdzīgs. Bet ja nav skaidrs, tad sauc tantiņu no tempļa un viņa visu pārbauda. Un ja nu spoki tomēr esot, tad sauc sintoistu priesteri, jeb šamani, kurš speciālā rituālā visus nelabos izdzīs projām. Tas viss ir oficiāli, dzīvoklis bez spokiem ir dārgāks nekā ar spokiem un tempļu šamaņiem ir daudz darba. Tādas tās lietiņas. Manas tā laika vēl diezgan cietās eiropieša smadzenes šo informāciju pieņēma, bet bija vajadzīgs laiks lai visu to apjēgtu un savienotu ar jau esošo Japānas skatījumu.

Tajā pašā laikā, japāņiem nav ilūziju par dabas anomālijām. Piemēram, 2010. gadā es piekritu bildēties kaut kādam modes žurnālam Čibas krastmalā. Toreiz pamanīju, ka gar krastu un arī diezgan patālu uz salas viduspusi pa zemi mētājas tādi palieli kurkuļi. Vēlāk parādījās ziņas, ka kurkuļi esot atrasti vēl tur un šur, diezgan tālu no krasta un dažiem tie esot uzkrituši no zilas debess mašīnai virsū. Tolaik vietējiem bija diegan skaidrs, ka tas viss nozīmē nozīmīga seismiska notikuma tuvošanos. Bija arī - 2011. gadā.
Tagad, redz, Kumamoto prefektūrā no ezera pazuda viss ūdens. Gadās. Visi reālisti, visi visu saprot. Bet spokiem tic vienalga.

Šodien es pastāstīšu par to, kā es redzēju Eifeļa torni un Sēnas upi.

Piektdienas vakars Telavivā, pilnīgs šabats. Esmu izsalcis, paēst nav kur. Pat arābu bodes darbinieki uz mani tā dīvaini paskatās un saka - "nē, tu ko, mēs neko negatavosim". Tas nekas, ka viņi tagad aktīvi slauka grīdu un mazgā traukus.
Neatlika nekas labāks par tējas automātu, kurš pārdeva ķimeņu tēju. Tēja pati pa sevi būtu laba, ja vien ūdens neostu tā, itkā stāvējis aparātā jau vairākus mēnešus. Sēdēju lidostas krēslā ar tēju vienā rokā, tālruni otrā. Blakus brazīlieši spēlēja ģitāru un dziedāja. Izlidošanas laiks pagāja jau labu stundu iepriekš, bet no lidmašīnas nav ne miņas. Cik spēju saprast no apkārtējo sarunām, tad lidmašīna ir salūzusi. Un, cik spēju saprast no realitātes apkārt, neviens kvalificēts cilvēks tagad, piektdienas vakarā, lidmašīnu labot nenāks.
Es jau paspēju noskaņoties nedēļas nogalei Telavivā, kad lidmašīna tomēr piebrauca un man pa ātro bija jāmaina noskaņojums uz gandrīz veselu dienu kh... komfortablā lidmašīnas krēslā. Air France, lidojot uz Japānu, ir vismaz viena priekšrocība citu lidsabiedrību priekšā - labs ēdiens un labs vīns. Pat divas!
Lidojums ilga daudz garāku laiku nekā tam tā kā būtu jāilgst, vai vismaz man tā likās. Varēja just, ka lidmašīna nolaižas, bet nosēšanās nenotika vismaz stundu. Kad beidzot pilote paziņoja, ka nu iesim uz piezemēšanās pusi, bet mums var būt nelielas problēmas ar lidmašīnu, tāpēc, iespējams, būs jāmēģina vairākas reizes. Stjuartes diezgan ilgi runāja ar kungiem, kuri sēdēja pie avārijas izejām. Tad atnesa uz turieni vairākas vīna pudeles. Vispāri tā mierīgā atmosfēra nebija diez cik pārliecinoša. Es pat teiktu, ka tā nebija mierīga, tā bija sastingusi, sasalusi, trīcoša atmosfēra visā lidmašīnā. Pasažieri skatījās viens uz otru un nekas nebija jāsaka - viss tāpat bija skaidrs.
Tad nu, apakšā parādījās Parīzes nakts ugunis. Un, es teikšu, Parīze ir viena no skaistākajām pilsētām, ja uz to skatās no augšas, turklāt naktī. Tāda kā zeltains zirnekļa tīkls. Kad es izaugšu liels un man būs personīgā lidmašīna, es lidošu virs Parīzes naktīs to vērodams. Jā, tik labs ir tas skats.
Pēc dažām minūtēm lidmašīna piezemējās. Diezgan rupji, ar tik spēcīgu gvelzienu, ka pilota kabīnes durvis atvērās un varēja redzēt vadības paneli, kurš tumsā izskatījās līdzīgs nakts Parīzei. Lidmašīna ļoti strauji nobremzēja un apstājās skrejceļa vidū. Lielā ātrumā pie lidmašīnas brauca ugunsdzēsēju auto, policija, kaut kas līdzīgs bruņu mašīnām un sazin kas vēl. Izraēliešu onka, kurš visu ceļu lasīja aipadu paskatījās ārā, tad uz mani ar diezgan nepārprotamu "huh?" skatienu. Atbildēju viņam ar to pašu skatienu. Pēc dažām minūtēm, kuru laikā nenotika it nekas - tikai lidmašīna stāvēja skrejceļa vidū speciālu dzēšamaparātu aplenkta Šārla de Golla lidostā, mūsu lidaparāts beidzot mazliet sakratījās, piebrauca kāpņufurgoniņš un tad nu bija jākāpj pa taisno uz skrejceļu. Turpat gaida autobuss. Nekas neizskatījās nenormāli, tāpēc viss šīs panikas iemesls nebija saprotams.
Jebkurā gadījumā, pēc dažām minūtēm es kopā ar diviem brazīliešiem un pajaunu sievieti no Keiptaunas ceļoju pa lidostu, kura ir tik milzīga, ka gandrīz absurda. Mana lidmašīna uz Tokiju jau sen aizlaidās viena un tagad bija atkal jāmaina garīgais - šoreiz gan noskaņojoties nedēļas nogalei Parīzē.
Taisnību sakot, man vienmēr likās, ka francūži ir tāda īgnu snobu tauta, kurus uztrauc dakšu skaits un vīna skābuma nianses, bet visi, ar ko runāju lidostā bija pilnīgi mīlīgi, smaidīgi un ļoti izpalīdzīgi. Iespējams, ka iesmesls bija mans platais tuvo austrumu smaids, kuru es atvedu no Vidusjūras krasta. Pret labu vidusjūras smaidu neviens īgnais nostāvēt nevar, tas ir plaši zināms fakts.
Visa šī padarīšana notika lidmašīnas dēļ, tāpēc jau pēc pusstundas turēju rokā nākamās dienas iekāpšanas karti un arī parastam čekam līdzīgu papīru, kuru parādot viesnīcā man tur iedošot numuriņu.
Viesnīcas numurs pārsteidzoši liels. Vēl no Telavivas vēders teica, ka gribot kaut ko ēdamu un tagad jau bija limits, kad tālāk nevar. Aizgāju uz viesnīcas restorānu un, līdzīgi kā tas notika Telavivā, uz mani tikai dīvaini paskatījās un gatavot atteicās, jo, redz, jau vēls un tā. Nu, vismaz Oranžīna un automātu šokolāde Francijā ir labāka, nekā Japānā. Tā, kuru pārdod Japānā, garšo pēc saskābušas kokkakolas.
Piezvanīju Megumi, pateicu ka šodien vakarā, laikam, mājās nebūšu, jo esmu Parīzē. Pretī saņēmu rīkojumu aiziet uz Louis Vuitton pēc naudas maka.
No rīta tā arī darīju - devos uz Louis Vuitton. Kur viņš atrodas mani īpaši neuztrauca, gan jau katrs parīzietis to zina un pastāstīs. Laika man bija daudz, tāpēc pablandījos pa ielām, kuras ļoti stipri atgādināja Rīgu, iesēdos taksometrā, nosaucu adresi kurā, manuprāt, tam Vutonam bija jāatrodas un devos ceļā. Pa ceļam redzēju Eifeļa torni, Triumfa Arku un Sēnas upi. Tīri smuki. Taksometra vadītājs arī bija tīri laipns (arī, droši vien, zaudēja tuvo austrumu smaidam), čatojām angļu un franču valodu makaronmikslī par visumu, morāli un ētiku, laiku, ēdienu, vīnu, sievietēm un vīriešiem. Par visu. Pa to laiku man jau bija jākāpj ārā, bet neviens Vutons blakus nebija redzams. Pajautāju kur viņš īsti ir, taksometra vadītājs veltīja man to pašu arābu meitenes skatienu Telavivas lidostas ēdnīcā šabata laikā un teica, ka labi, aizvedīs uz Vutonu. Pēc Tokijas taksometri Parīzē ir patīkami lēti. Padomā tik - pa 400 jēnām izbraukt no Eifeļtorņa līdz Vutonam!
Vutonā nopirku maciņ, paskatījos arī citus našķus, parunāju ar pārdevēju, kura izrādījās igauniete. Kad pateicu ka esmu no Latvijas, viņa mani uzrunāja krieviski. Ziniet, draugi, man nepatīk kad baltieši uzrunā krieviski. Visādas identifikācijas problēmas un tā. Turpinājām sarunu angļu valodā, iemācījos dažus igauņu vārdus, iemācīju viņai kaut ko no latviešu valodas un, šķiet, pat pajautāju kā viņu sauc un arī pilnīgi sportiskas intereses pēc vai viņa ir brīva šovakar. Ak, Parīze! 💝
Īsumā, pēc stundas biju atpakaļ pabriesmīgajā metropolitēnā ar vārtiņiem labākajās stīmpanka tradīcijās un devos atpakaļ uz lidostu. Vispāri man šķiet, ka tīri labi varētu dzīvot Francijā, jo ar francūžiem saprotos vienkārši perfekti. Mums ir ļoti laba tā ķīmija, ziniet. Lidostā atkal runāju par visumu, japāņu valodu, sievietēm un vīnu ar ierēdni kurš man noformēja tax free uz Louis Vuitton maciņu. Mazliet paķerot notikumus nākotnē teikšu, ka arī mani citi braucieni uz Franciju bija tikpat labi - kaut kur ir tas klikšķis ar tiem cilvēkiem. Citur nav.
Vēl pēc pāris stundām sēdēju milzīgās A380 lidmašīnas komfortablajā (tiešām) krēslā, ēdu gardās (nu, cik nu vien lidmašīnas pusdienas var būt gardas) pusdienas, dzēru vīnu un čatoju ar sešpadsmitgadīgu meiteni kurai gadījās sēdvieta man blakus. Viņas mamma nebija par visu šo pasākumu pārāk lielā sajūsmā un norūpējusies centās meitu aizņemt ar kaut kādām muļķībām. Meitene viņu ignorēja un nu, arī ar to meiteni apspriedām visas pasaules problēmas, tiesa, sešpadsmitgadīgu tīņu līmenī, kas gan nav mazāk aizraujoši.
Nē, tik garš ceļš man vēl nav bijis. Iebraucu Tokijā un gandrīz gribēju apskaut šīs pelēkās plastikāta ēkas, īgnos cilvēkus un kristāltīro asfaltu.

Salā ir sieviete, jau krietni gados, kuras hobijs un dzīves jēga ir tējas ceremonija.
Viņa dzīvo tuvāk lielajam kalnam, tradicionālā salinieku mājā ar salmu jumtu. Ap māju ciešā lokā fēnikspalmas. Pati sieviete staigā dzeltenā kimono, kuri nekur citur Japānā vispāri nav sastopami.
Aizgāju ciemos vējainā dienā, kad palmu zari? lapas? traģiski vandījās pa gaisu, debesīs pelēki mākoņi kustējās ar nenormālu ātrumu ar tumšzilām debesīm mākoņu plaisās. Šim traģiskumam kontrastā gaiss bija tropiski mitrs un silts.
Tējas ceremonija ir ceremonija. Viena no tām Ķīnas kultūras daļām, kuru japāņi pārņēma, pārveidoja pēc saviem uzskatiem, bet ceremoniālo būtību atstāja neskartu. Ceremonija ir process, kur katra darbība ir rituāls un kuras mērķis ir... Kāds ir mērķis?
Tēju īsti padzerties nesanāk. Arī saldumu paēšana ir tīri simboliska. Vairāk izklausās pēc militārās apmācības, kur tiek pasniegta perfekta procedūra bez noteikta mērķa. To var vērot kā perfektu mākslas darbu.
Pēc pāris stundu sēdēšanas seizā uz ceļiem sāp kājas. Kad sieviete piedāvāja pašam vadīt ceremoniju, es atteicos.
Tagad, kad redzu cilvēku kurš saka: "man patīk tējas ceremonijas!", man ir tāds bremžu brīdis - nespēju saprast kas cilvēkam galvā.

Par to upi runājot, kaimiņu rajonā, kurš gan formāli ir jau cita pilsēta, šī upe ir vēstures, kultūras un dabas piemineklis un tiek apsargāta, tek virs zemes un ar divmetrīgu žogu komplektā. Taisnību sakot, tas viss izskatās vairāk pēc tāda iedomu stāsta, kur nākotnes cilvēki atraduši betona plāksnes, sistas pudeles un sarūsējušas dzelzs drātis, salikuši apkārt žogus un vēro vēstures zinību labad. Vienā vietā gar apsargātās upes gultni var redzēt senu akmens sienu, kādas kādreiz bija pilīm. Pārējie vēstures pieminekļi ir betona megalīti.

Sakura* jau visa noziedējusi, bet es aizmirsu pastāstīt kā īsti bija tad, kad sakura vēl īsti neziedēja.
Jāsāk, laikam, ar to, ka kaimiņos atrodas vecu, resnu sakuru aleja. Alejas Tokijas centrā uz tukšas vietas nerodas. Šī aleja kādreiz bija rīsu lauku irigācijas kanāls, bet tad laiki mainījās, no rīsu laukiem palika vien vietas nosaukums un irigācijas kanāls kļuva par vietējo iedzīvotāju sakuras skatīšanās vietu un bērnu rotaļu dubļugrāvi, kur tie ķēra vēžus. Vēlāk pāris bērni, kā jau viņiem gadās, ievēlās kanālā atmuguriski un sasita galvu un kā jau Japānā tas bieži notiek, risku novēršanas komisija, kura tika izveidota šim notikumam par godu, izlēma, ka upe rajonam nav vajadzīga, kaila zeme ir drošāka, jo tajā nevar iekrist. Rezultātā upe tika aprakta, bet ūdens laists caur betona trubām. No upes palika tikai aleja, sakuras un uzraksti uz koka dēlīšiem par to, ka šeit de jure ir upe, de facto gan nav. Arī atmiņas par vēžiem, kuri šeit agrāk dzīvoja. Ā, tilti arī ir saglabājušies, ar visiem nosaukumiem, bet tie ir tilti pāri neesošai upei.
Katru gadu kad zied sakura upes gultnē uz kailas zemes vietējie uzklāj zilas plēves, ēd dzer un skaļi runā līdz vēlam laikam, dažreiz skatoties uz ziediem. Šogad sakura nokavēja un neziedēja pēc plāna, kuru sakuras komisija sarūpēja jau ieprieš, tāpēc visiem bija jādzer uz zilām plēvēm uz kailas zemez zem kailiem kokiem. Jautrība sita augstu vilgi. Sakuras nav, bet hanami ir.

* Tas, ko sauc par sakuras ziedēšanas laiku ir Soumei Yoshino ķirškoku paveida ziedu laiks. Kā tādu sakuru ir daudz veidu un tās zied viena otru nomainot diezgan gara perioda laikā, starp marta sākumu un maiju.

Daikanjamas dzīlēs meklēju vietu kur varētu paēst pusdienas un atradu Piparu Restorānu. Kāreiz man pa prātam! Izvēle nebija neko lielā - trīs karija veidi, pieci asuma spēki. Padomāju ka nu esmu liels onkuls un pasūtīju kariju ar ceturto asuma līmeni. Starp citu, visiem, kuri apēd piekto līmeni, divas nedēļas kopš tā brīža ir 50% atlaide it visam.
Jā, tas ceturtais līmenis bija negaidīti spēcīgs un līdz galam es to nepieveicu. Arī lieliem onkuļiem tā gadās.
Pēc divu dienu tualetes ugunspiedzīvojumiem un smiekliem caur asarām lasot internetos "jā, es arī tagad sēžu uz poda un man dedzina. ļoti. ļoti", tagad jūtos kā no jauna piedzimis. Nezinu vai tā ir eiforija pēc mocībām, kā cilvēkiem kuri atveseļojas, vai arī organisms tiešām ir priecīgs, jo iztīrīts, izdedzināts un smuki pārklāts ar kapsaisīna kārtiņu no iekšas.

Ja jums šķiet, ka kāda valoda ir nabadzīga, nevarīga un vispāri nelietojama, tas nozīmē tikai to, ka jums to valodu ir jāmācās cītīgāk.