Ja nu tas augu temats ir topā, tad jāpiemin arī tas stāsts, kur es ņēmos gar pērn sazāģēto zaru kaudzi un centos to padarīt kompaktāku un ugunsdrošāku. Ņemdamies pievērsu uzmanību kokam, kurš aug akurāt no tās kaudzes laukā. Kokam smukas, spīdīgas, lancetiskas lapas un ozolzīlēm līdzīgas ogas. Nu protams, ka nepazīt kanēli tur nevarēja! Tā nu es sapratu, ka aiz mājas, nelielā mēža strēmelē aug labākās šķiras savvaļas kanēlis. Nolauzu vecu zaru, nokratīju nost skudras un pamēģināju nokasīt mizu. Smaržo gan dikti labi, diezgan asi un spēcīgi. Neesmu vēl izdomājis kādā veidā varētu dabūt no tā koka kanēli lietojamā daudzumā tam kokam nekaitējot, bet tas ir tikai laika jautājums.

Pie reizes, lai nav divreiz jāraksta, citur mežā atradu melnos piparus savvaļā augam. Tik lielā daudzumā ka, šķiet, tur to piparu pietiks visai dzīvei. Pipariem blakus aug vēl viens piparveidīgais - kava, bet tas jau ir pavisam cits stāsts...

Uz salas iestādīju kurkumu, ķiplokus, piparus - gan čilī gan melnos. Tagad sēžu mājās Tokijā un domāju par to, cik labi ir turēt dārziņu uz salas,nevis šeit. Tokijā ir jocīgs aukstums, sauli vietējie jau nav redzējuši diezgan ilgu laiku, bet uz salas ir pavisam cita pasaule. Silts, mitrs un saulains. Februāra sākumā braukšu ievākt pērnā gada un stādīt jauno kurkumu. Vienīgā problēma ir pilnīgs ideju trūkums ko darīt ar 40 kurkumas kilogramiem. Vai kādam vajag?

Apciemoju vīraku bodi pazemē. Saimniece ir pajauna sieviete ar apgaismotu bet saprāta piepildītu seju; ieteica agārkoka vīraku, kurš esot labs un ražots tepat netālu, Šinču pilsētā. Pie reizes pastāstīja arī to, ka vīraks esot labs arī ar to, ka to dedzinot mantras nav jāskaita - tās esot integrētas vīrakā. Kamēr saimniece uz brīdi pazuda bodes dzīlēs, izmantoju šo brīdi padomāt par mantru integrācijas iespējām. Atvadoties uzdāvināja mazu sainīti ar sandālkoka skaidām un piemetināja, ka tas jāpatur somā dažas dienas un tad jāsadedzina. Pajautāju kāpēc jāpatur somā un saņēmu atbildi, ka tādā veidā esot attīrīta karma. Labi. Pēc nedēļas dedzināšu tās skaidas nost.

Par karmu runājot man šķiet, ka šī koncepcija ir perfekti laba. Vienīgā tās problēma ir tur, ka tā tiek pārprasta. Tiesa, tā nav koncepcijas problēma. Nu, nav īsti tā, ka ja sagrēko, tad dabū ar zibeni pa pieri. Tā īsti nav. Bet sakarība starp kārtīgumu, darbīgumu, cenšanos un pārtikušu, mierīgu dzīvi rezultātā ir pilnīgi acīmredzama un nevienam nešķiet pārāk mistiska, lai arī tehniski tā arī ir karmas pamatideja.

Kalnos satiku mazu, apaļīgu vecīti, kurš teica ka to sauc par Salu Lī un ka viņš man parādīs ja es gribu. Sals runāja ļoti dīvaini - visu laiku kaut ko stāstīja un manus komentārus nedzirdēja vai izlikās nedzirdam. Teica, ka pazīst kādu, kuram patīk kauties un ar to cilvēku nerunājot, jo kaušļi nerullē. Tad smējās par dīvaiņiem kuri novāc tējas laukus dienas vidū trīsdesmit grādu karstumā, jo riktīgā tēja ir jāvāc agri no rīta, līdz ar pirmajiem saules stariem. Mēs gājām un gājām pa kalnu ceļiem. Apkārt pilnīgi neviena, satikām tikai vientuļu indonēziešu pulciņu kuri gāja pretī. Krūmos dzied cikādes, kuras salas dialektā sauc par "cukubōši-me", jo "cukubōši-cukubōši-cuā-cuā-cuā-cuā-uuuuiiiiiii" ir faktiski šīs cikādes dziesmas teksts un saturs. Nogriezāmies šaurā takā, kura aizveda mūs līdz dzeltenai pagodai ar pūķu strūklaku, dzērām tēju slēpdamies ēnā... Sals visu laiku kaut ko stāstīja un man nopietni sāka šķist ka viņam īsti nav pilns, hmm.... taivānas dolārs galvā. Viņš ar smiekliem stāstīja par to, ka uz sienas attēlotais bārdainais tēvocis ir Taoisma tēvs, kreisajā pusē dzeltenais kungs ir Konfūcijs un pa vidu ir Amidābha, jeb Amida Buda.
Kustējāmies tālāk un izgājām nelielā laukumā ar patiesi milzīgu, monumentālu sarkan-zelt-baltu templi ar zelta pūķiem vīraku traukā kuri itkā vēroja pilsētu no šī augstuma un visus cilvēkus. Sals izrādīja tempļa iekšas, pastāstīja kas ir kas un nu devāmies lejā no kalna gar strautu. Ejot projām paspēju izlasīt uz sienas, ka tā ir Taoisma Akadēmija. Ceļš pilnīgi negaidīti beidzās, burtiski aprāvās strautā iekšā. Tālāk gājām vienkārši pa kalna nogāzi, akmeņiem, pērno zāli un kāpām pāri kritušiem kokiem. Izgājām pie ceļa, kuru no mums šķira tikai žogs. Sals Lī, būdams maziņš, apaļš vecītis pārdabiski viegli tam žogam pārleca pāri un smiedamies kliedza "nu, ko tu gaidi?". Kāpu vien līdzi...

Kad biju Taizemē, man šķita, ka tā nu ir smaržām un smakām bagāta zeme. Citronzāle, vīraki, eļļainā tuktuku izplūdes smaka, duriāns, mango un neskaitāmās tropiskā karstumā sasmirdušās upes.

Bet kas to būtu zinājis, ka Taivāna ir vēl lielāks piedzīvojums degunam un vispāri visām sensorajām sajūtām. Tuoenas lidosta ir sasmakusi, visur mitruma smaka, bet tas nav nekas neparasts dienvidāzijā - visur tā ir, arī Japānas siltāko daļu lidostās. Gāju pa Taipejas ielu domādams par to vai viena kaka ielas vidū var smirdēt tik ilgi un vai man pašam kurpei nav kaka pieķērusies. Smaka kļuva arvien spēcīgāka un izteiktāka, apauga ar jaunām niansēm - tai pievienojās citronzāles un sezama aromāts un vispāri tā buķete bija diezgan grūti aprakstāma un vārdos ievietojama. Večuks uz ielas vārīja smirdīgo tofu zupā, kas ir taivāniešu nacionālais gardums.
Cituviet ielās ir spēcīgs kampareļļas aromāts, tam klāt Ķīnas anīss, sezama eļļa, sojas mērces smaka, tējas un jūras veltes kuras žāvē tepat ārpusē, atkal duriāni un sandālkoka vīraki. Smakas un smaržas ir visur un trešajā dienā man vairs nav īsti viennozīmīgas nostājas par to, kura smarža ir apetīti rosinoša un kura nav. Viss ir relatīvs, pavisam relatīvs. Plus punkts manai izglītībai - Taivāna ir ļoti dzīvelīga un smaržīga vieta, lai arī tās publiskais tēls ir pilnīgi citāds.

Pazīstams onkulīts uz salas izaudzēja habanero piparus un atdeva visu ražu man. Piebilda, ka esot negaršīgi - viens asums, nav nekādas garšas. Salinieki lepojas ar iwo-čili pipariem, kas ir endēmiski salu grēdai un tiešām garšo labi, tāpēc pārsteigt tos ar citiem pipariem nav viegli. Lai kā būtu, habanero piparus sasaldēju alumīnija folijā un atstāju lietošanai kad būs īstais garīgais.

Pirms kāda laika Megumi izvārīja tomātu zupu itāļu gaumē un pati aizbrauca uz vairākām dienām prom. Es izdomāju, ka iemetot vienu piparu zupā iekšā sliktāka viņa nekļūs un negaidot ne mirkli pārvērtu nodomu realitātē.

Nākamajā dienā zupu ēdot slavēju vien cik garda sanākus - tāda tomātīga un bieza, ar kārtīgu asumiņu, jo vesels pipars iekšā. Izmakšķerēju no zupas smuku tomātiņu un tikai ieliekot mutē sapratu, ka īsti tomāts tas nav. Sajūta bija diezgan neaprakstāma, bet, laikam, ļoti tuvu tam, ja ieliek mutē lodāmuru un kādu laiku patur cenšoties sevi pārliecināt ka tas ir tomāts, nevis lodāmurs. Asaras no acīm, ausīm, deguna un citām ķermeņa atverēm... Blakus stāvēja glāze ar baltvīnu. Drīz vien glāze tika iztukšota. Tika iztukšota arī tējkanna, kafijas tase un ūdens krānā...

* * *

Šodien Tokijas Lauksaimniecības Universitātes bodē nopirku oranžos habanero. Nepacietīgi gaidu Megumi tomātu zupu...

Pirmās rudens pazīmes; nakts temperatūra nokrīt zem 20 Celsija grādiem. Sprādzienveidā uzzied kinmokusei, jeb saldās olīvas kurām ar olīvām nav nekas kopīgs, toties ir krēmīga, salda, maiga smarža kura apvij katru ielu un katru nostūri.

Mani mēģinājumi iesākt kādu biznesiņu ar Latvijas uzņēmumiem ir viens masīvs fiasko. Par laimi, bez īpašām sekām.
Ja kāds nemēģina piekrāpt vēl pirmo sarunu laikā, tad sagaida ka tiks piekrāpts un uzticības nav kā tādas.
Es nezinu, draugi, kā jūs tādā vidē strādājat bet šķiet, ka arī bez Latvijas ir daudz labu valstu ar labiem produktiem un kur elementārs gods un cieņa nav tukša gaisa kratīšana.

Tas tā, negatīvais.

Pozitīvais ir tas, ka biju Setagajas iedzīvotāju koncertā. Nu, večuki dzied dziesmas, dejo un tā. Vietējā skolas sporta zālē ar skatuvi. Neviens nav profesionālis, bet visiem gribās kaut ko darīt un tad arī parādīt citiem. Tantiņas uzviklušas 17. gadsimta tērpus ar parūkām un pāvu spalvām dejoja baroka dejas. Citas tantiņas dziedāja kaķūšu (vai pasaulē ir vieta kur var mierīgi dzīvot un nedzirdēt kaķūšu?). Citas tantiņas dancināja bērnus. Par baletu to nosaukt bija grūti, bet nu, vismaz kaut kas. Vēl viens penzijas vecuma džentelmenis uzvalkā dziedāja itāļu operdziesmas. Tīri labi.

Ja ilgāku laiku nekrata, tad nav miers, jo jo ilgāk nekrata, jo spēcīgāk sakrata vēlāk.
Kad gaidītā zemestrīce tomēr atnāk, tad uzreiz miegs ir dziļāks un prāts ir skaidrāks.

Redzot kā Latvijas mēdijos atveido Japānas vietvārdus man lūst smadzene. Cik zinu, tad mēdijus īsti vainot nedrīkst, jo viņi lieto pavisam oficiālu dekrētu par to, kā jāatveido japāņu vārdi latviešu valodā, ja ne viens bet... Tas bet ir tas, ka to dekrētu, spriežot pēc visa, veidoja cilvēks, kuram par latviešu valodu bija visai aptuvens priekšstats, jo visa transliterācija ir tieša krievu Poļivānova transliterācijas kopija. Poļivānova transliterācijai nav ne vainas, bet latviešu valodas fonētikai ar krievu fonētiku nav nekā kopīga. Turklāt interesants ir novērojums, ka transliterācijā ir pazudušas garumzīmes. Japāņu valodā garumzīmes ir, latviešu arī ir, bet transliterācijā nav. Kāpēc? Jo krievu valodā nav.

Tāpēc, draugi, ja dzirdat kādu sakām "Kjusju" droši labojiet uz "Ķūšū". Japānas latvieši jums par to sūtīs žetonu un buču.
Arī pretējā virzienā ir zināmas grūtības. Piemēram, Latvijā nav pilsētas "Riga" (リガ). Ir Rīga (リーガ). Nav jākaunās no garumzīmēm. Pasaulei tās nav svešas.

Un ja kādam šķiet, ka kur nu mēs te parasti mazcilvēki grūdīsim to kalnu nost, tad teikšu, ka mūsu mīļā Daugava vēl pavisam nesen Japānā pavisam oficiāli bija Dzvina. Un tieši parastu mazcilvēku spēkiem viņa atkal ir Daugava.