Kārtējais Japānas ziņu pārskats:

1) Slidotava Ķūšū salā ir izveidojusi jaunas paaudzes slidlauku, kur ledū tika iesaldētas 5000 zivis - no tunčiem līdz siļķēm. Doma bija tāda, ka ķipa cilvēks slido pa jūras virsmu. Cilvēku sajūsma bija tik liela, ka slidotava tika slēgta un zivīm par godu ir sarīkota apbedīšanas ceremonija. Slidotavas vadība joprojām ir neizpratnē kur īsti bija problēma un atvainojas tiem, kuri jutās nelāgi.


2) Kāds vīrietis tika aizturēts, jo kāda sieviete sūdzējās, ka tas esot pieskāries viņas dibenam vilcienā. Vīrietis tika arestēts un tiesāts. Tiesā vīrietis atbildēja, ka viņa nodoms bija nozagt naudasmaku no blakusstāvoša cilvēka somas un vienkārši vilciens sašūpojās un roka nokrita tieši sievietei uz pakaļvietu, kur atradās apmēram trīs sekundes. Tiesa atzina vīrieti par nevainīgu un piedzina no sievietes tiesas izmaksas, kā arī morālo kaitējumu vīrietim, jo tika aptraipīta viņa reputācija.

Nākamā vizīte bija augustā. Augusts uz salas ir smukākais laiks - mākoņi virs jūras atduras pret kalniem, atdziest un krīt lejā ražīgos ūdenskritumos. Dažreiz cilvēks izdomā kaut ko skaistu, uzzīmē, bet tad daba paceļ skaistuma standartu:



Kurkuma pa to laiku izauga branga un pavisam mežonīga, ar visu savu izskatu un uzvedību parādot kas ir Polinēzijas saimnieks (nē, cilvēks tas noteikti nav).
Var redzēt, ka no lielā auga sakne ir izaugusi sānos un no tām saknēm augšā izlīduši jauni asni. No tiem asniem atkal izaug sāniskas saknes un cikls turpinās bezgalīgi. Sakne pati pa sevi ir vēdekļveidīga.



Supermenonkuls kaut kur nopirka kazu. Sveiciens no kazas.
Kaza dzīvo palielā suņubūdā kurai virsū divi lieli lavas gabali lai kazai ir kur kāpelēt un lai, nu, suņubūda ar visu kazu neaizlido prom, kad uzpūš spēcīgāks vējš.
Kaza ir ļoti dzīvespriecīga, draudzīga, mīlīga un ar mīkstu vilnu.

Visu zemes pleķi apstādīt vienam pašam ir grūti. Apstādīt nebūtu liela problēma, bet zemes staipīšana no zemes kalna izrādījās smagāks darbs nekā to biju iedomājies no paša sākuma. Īsumā - lai sanāktu 3x6 metru dobe, bija jāņemas apmēram 3 stundas. Labi ka februāris uz salas ir patīkami silts - nebija ne karsti, ne auksti, ļoti patīkams laiks. Šur un tur parādījās pirmie pavasara ziedi, kukaiņu vēl nebija daudz un darbs gāja ļoti gludi. Sakrāvis zemes dobi sapratu, ka pirmais taifūns to aiznesīs kaimiņos, sāku meklēt lielākus bazalta gabalus apkārt, lai to dobi varētu nostiprināt. Supermenonkulis uz mani noskatoties, ieleca mazā, smieklīgā pikapā un teica: "kāp iekšā!". Braucām kaut kur kalnos, kur onkuls ierīkoja akmeņu lauztuvi. Viņa bizness un dzīvesprieks ir 3-4 tonnu brangu bazalta gabalu izgriešana no klintīm un krasta, tad viņš tos smuki saliek un būvē sienas pie kalniem, kuras pārdod par brangu naudu. Nu re, no viņa bazalta zāģēšanas pasākumiem paliek diezgan daudz samērā nelielu akmeņu, kurus viņš priecīgs atdeva man. Tikai, saka, krauj viņus iekšā pats, jo es jau vecs un man mugura sāp. Jā, nevis saka, bet kliedz, jo saliniekiem ir tāda interesanta runas īpašība - runāt normālā balsī viņi nemāk. Tikai un vienīgi bļaustās.
Nu re, atvedu akmeņus, sataisīju dobes, pie pazīstamām tantiņām nopirku pagajušā gada kurkumu, sagriezu to gabalos un pirmā dobe gatava! Starp citu, tie kociņi gar dobi ir domāti aizsardzībai pret taifūniem bet, šķiet, šajā vecumā nekādi lieli palīgi viņi nav.



Cerēju ka asni būs jau pēc pāris nedēļām, bet šis sakņaugs izrādījās slinks un asni kā tādi smilšu zuši sāka līst ārā tikai ap maija beigām, kad apkārt jau draudoši lieli izauga kudzu* krūmi.



*Kudzu ir liāna ar pupiņām līdzīgiem, ēdamiem augļiem. Tam ir lielas lapas un pilnīgi prātam neaptverams augšanas ātrums. Tie kudzu kuri ir bildē pa kreisi augšā augusta beigās bija apmēram 30 metrus gari. Nē, tas nav pārspīlējums.

Kad kurkuma tiek ārā no zemes, tās augšana ir sprādzienveidīga. Nepagāja divas nedēļas, kad parādījās arī pirmie ziedi. Un nezāles.
Tiesa, nezāles pazūd pašas par sevi, tāpēc kudzu bija vienīgais kaitēklis kurš mani tolaik uztrauca.



Uz dobes regulāri parādījās arī mēslojums. Kāds vietējais kaķis izvēlējās dobi par viņa oficiālo tualeti un mēsloja vien uz nebēdu.

Kad vēl nekas nesākās, bija februāra sākums, pavasarīgi smagi, sulīgi mākoņi debesīs un paliels neauglīgas zemes pleķis. Pat par zemi to nosaukt īsti nevarēja, jo pēc savas būtības tie bija smalki sasalušas lavas gabaliņi, bagāti ar dzelzi un tāpēc sarkanīgi brūni. Tajos nekas īsti neaug, bet dažiem augiem neko daudz arī nevajag - tikai vietu kur ieķerties. Kurkuma ir viens no tādiem augiem, tāpēc es izdomāju, ka to varētu arī pamēģināt audzēt. Bazalta grunts nav arī neko irdena, tāpēc īsti pa taisno tur stādīt nebūtu tā labākā un gudrākā ideja. Te nu pa rokai pagadījās vietējais salas supermens - par to kādu citu reizi, kurš atveda veselu grunts kalnu un piedāvāja to lietot savām vajadzībām. Grunts, kā jau uz salas, neko augstā kvalitātē arī nav - akmeņaina, bazaltaina, ļoti rupja, bet noteikti labāk nekā pa taisno klintī.
Tā nu tas izskatījās pašā sākumā, vai pat pirms sākuma:

Šorīt pamodos no tā, ka šōdži* dauzās pret rūtīm, zeme rīb un futons vairs nav mājīgi mierīgs. Izknibinot miegu no acs uzspiedu TV pogu, no turienes uz liela sarkana fona milzīgiem burtiem "BĒDZ TŪLIT!". Un diktora balss: "bēdziet! bēdziet! bēdziet!". Kaut vai būtu pateicis kam ir jābēg un uz kurieni jābēg jo, piemēram, ja atnāg Godzilla, tad jābēg, loģiski, pretējā virzienā. Šoreiz virziens paskaidrots nebija. Paskatījos uz visu to haosu, izslēdzu TV un aizgāju gulēt tālāk. Šodien esmu neizuglējies un īgns.

* Šōdži - papīra atbīdāmās durvis un logi japāņu mājās.

Laikam jau Latvijā ir tas pats, bet Japānā ir diezgan daudz visādu pensionētu interesentu klubiņu. Piemēram, "Dadžu restorāns", kas ir pārsvarā cienījama vecuma sieviešu komūna. Viņas, tātad, sanāk kopā noteiktā dienā īrētā telpā, sadzer vīnu un pasauc ungāru virtuves šefu, kurš tām gatavo visādus pildītos piparus. Tad viņām ir neliela skatuve, kur visi runā viens otram priekšā runas ar ļoti svarīgu sejas izteiksmi. Manuprāt, runāt var pilnīgi jebko un kaut vai somiski, vienalga neviens saturā neklausās bet smaidot pamāj ar galvu un iedzer vēl vienu vīna malku. Tad vienu reizi Dadžu restorāns sarīkoja čekistu piemiņas koncertu un es ar viņām un viņiem vairs nekontaktējos, kā ar tādiem spitālīgajiem. Labi ka vecmāmiņu un vectētiņu ir daudz - tādu Dadžu restorānu ir pilna valsts.
Ā, jā, vienreiz ar Dadžu restorāna direktori, kas arī ir visai cienījama vecuma kundze, man bija gandrīz īsts randiņš. Mēs pastaigājām pa Šindžuku vakarā, pavērojām spīdlampiņu izrotātos kokus un citus pārīšus, tad aizgājām uz Mister Dōnats, kur es pirmo reizi mūžā apēdu dōnatu ar kafiju. Mums toreiz bija kaut kāds bizness ko runāt, bet, šķiet, cilvēkam vienkārši gribējās pavadīt laiku. Saturiski bija tīri labi.

Turpinot miegaino ierakstu rindu; kādreiz man bija draudzene vārdā Haruka. Haruka bija nesmuka, bet maiga, mīlīga un naiva, ar galīgi neaptraipītu sirdi un kauna sajūtas neesamību. Haruka dzīvoja Nagano kalnos, pilnīgā nekurienē, brīvo laiku pavadīja iepērkoties Ginzā vai bez īpaša mērķa blandoties ar mani kopā pa Jokohamu. Jaungada naktī viņa man zvanīja un stāstīja par savu suni. Vēlāk Haruka kaut kur pazuda, man bija grūti laiki un pasaulē krīze. Šodien Harukai ir dzimšanas diena.

Kalna galā ir augu izpētes centrs, kuru sauc "Ugly mart". Jā, tieši tā. Centrs ir absolūti lielisks. Tur dzīvo divi kaķi - viens ir ruds un ļauns, otrs ir trīskrāsains, jauns un mīlīgs. Kāds pāris paņēma jauno un mīlīgo mājās, rudais-ļaunais palika viens pats. Centram klāt ir paliels angārs, kuru sauc par kafejnīcu. Kafejnīcā neliela kafijas lete ar vecmāmiņu otrpus tai, augu pētniecības grāmatu krājums, pagajušā gadsimta makintošs un krāsns ar vietu tējkannai. Uz kafejnīcas durvīm rakstīts "Uzmanies no kaķiem! Kroplīgs un īgns!" Blakus ar flomasteri uzskicēta rudā-ļaunā kaķa bilde.
Centrā aug daudz visādu augu, starp viņiem divi baobabi un desu koks. Vienmēr eju ar cerību paskatīties kādi nu tam desu kokam ir augļi bet nekad neesmu ticis uz auglīgo laiku. Toties, mango koki ražo dikti un daudz un bez mango un lillā kartupeļiem nekad nebiju atgriezies.
Nesen centrā nopirku divus piparu stādu veidus - Iwō piparus un "salas piparus". Starpība man nav īsti skaidra, bet iestādot viss nostājās savās vietās. "Salas pipariem" stumbrs ir sarkans un kukaiņi to neēd. Iwō pipari ir viscaur zaļi un sagrauzti tiktāl, ka mani uztrauc viņu nākotne. Labi ka nāk ziema - gliemeži biškiņ izsprāgs un pipariem būs laiks paaugties.

Nomainīju darbu, iestājos skolā un tagad pārmaiņas pēc būtu labi vēl pārvākties. Rietumu lielzemes ārzemnieki pērk vietējo nekustamo īpašumu kā karstas maizītes un nekustamā īpašuma tirgotāji ir izdomājuši, ka nu visa pasaule ir viņu rokās. Nesen viens pasauca skatīties nudien tik smuku un labu māju un turklāt gandrīz par velti un sviestmaizi! Māja tiešām laba, klusā vietā pie kapsētas, bez automašīnām apkārt, jo vienīgais piebraucamais ceļš ir divus metrus plats, pirmā stāva istabai ļoti interesanti dizainoti logi - tādi kā senlaiku pilīs, lai varētu tikai šauteni izbāzt, bet skatīties nevajag un gaisma istabā vispāri nav vajadzīga mūsdienās, jo ir taču lampas un elektrība, ko es te kā tāds pagājušgadsimtā iestrēdzis zemnieks ākstos, vai ne. Un tad vēl smuks balkons ar divmetrīgām sienām bez robiem, jo nu, lai citi neredz ko tu te uz balkona dari - praivasī un tā. Virtuvē atsevišķa tualete, jo ja nu mājsaimniecei sagribās pačurāt vai pat ko smagāku un kartupeļi vārās - tad var pieskatīt pa taisno no poda! Mūsdienu nekustamais īpašums! Un kur vēl viena tualete? Ak nevajag, ja jau virtuvē ir, vai ne. Piekrītu.
Un tad vēl ļoti iespaidīga māja tepat kaimiņos no labākā seismoizturīgā betona, pilnīgi monolīta. Durvis biš ne pa fen šuj, jo pa taisno uz braucamo daļu, bet citur jau nebija vietas iespraust. Pirmajā stāvā logu nav, jo lai visādi dīvaiņi no ielas neskatās iekšā. Otrajā stāvā arī nav, toties ir balkona durvis - no stikla. Var būt citā mājas pusē ir logi? Ir arī! 10x10 cm. Veseli divi. Tā lūk. Pusmiljons ASV dolāru.
Jāgaida vien kad sabruks šis ekonomikas sektors un dzīvojamās telpas atkal būs normāliem cilvēkiem pieejamas un bez dizaineru logiem. Var būt kāda zemestrīce līdzēs, ko?

Vietējo ziņu kopsavilkums.

Kriminālziņu virsrakstus ir okupējis kāds 49 gadus vecs kungs, kurš lūdza jaunas sievietes iekāpt viņa automašīnā bez kurpēm un pusstundu laizīja tām kājas. Sievietes nespēja aizbēgt, jo kur nu tu bez kurpēm bēgsi.

Politikas un sabiedrības ziņās ir pamanāms "Laimes zinātne" sektas līderis, kurš esot runājis ar Trumpja sargenģeli par Japānas nākotni.

Noslēgumā ir dzīvesstila ziņu sleja ar pārdomām par to, cik ētiski ir atnest savu saliekamo beņķi uz pārpildītu vilcienu bez brīvām sēdvietām.