Katru dienu rakstu 600 vārdu rakstus un tur aiziet visa mana rakstītgriba.
Cibas rakstītgriba nāk arī no laika pārpilnuma, bet laiks tiek pildīts ar lasīšanu, lai varētu uzrakstīt 600 vārdu rakstu vēlāk.

Pa to laiku esmu pamanījis, ka pavadu visu laiku pa Tokijas ostas rajonu. Abi biroji ir pie līča, uz mākslīgajām, kvadrātainajām salām. Braucot no vienas salas uz otru ir nebeidzami kanāli, ūdens, upes, tilti un ēkas pie pašas ūdens malas. Šķiet, ka Tokija ir mazliet pāraugusi Venēcija. Centrālrajonos, kur jūra nav redzama lielo ēku dēļ, tādas sajūtas nav. Par jūras klātbūtni atgādina tikai jūras smarža, kura ielavās līdz ar dienvidu vēju.

Par daudz nekas nav labi, bet es teikšu, ka pēc smagas darba dienas iedzert šōčū ar passifloru klausoties okinaviešu dziesmas ir viena no tām foršajām lietām dzīvē kuras ir tā vērtas.
Pa to laiku uz salas notiek neizskaidrojamas lietas - temperatūra ir zemākā novērojumu vēsturē un uz kalniem guļ sniegs. Piparu lakstus sadauzīja krusa, palika tikai viens pipars, bet arī tas neizskatās pārāk optimistisks. Rozmarīni aug tā, itkā nekas nebūtu noticis. Salinieki pēdējā laikā ir aizrāvušies ar papajām. Ceru la šis aukstums viņas nenokaus, jo ir traki.
Pagajušogad Okinavā bija auksti un kafijas audzētājiem bija podi, jo kafija ir laba tikai tad, ja netiek īpaši saldēta.

Lielākoties, pie Japānas "dīvainībām" esmu jau pieradis. Piemēram, man nav nekādu domu par to, ka rīsus var ēst trīs reizes dienā, turklāt ar irbulīšiem. Kaut gan nē - rīsi no rīta negaršo. Galīgi neuztrauc arī tas, ka jābrauc pa kreiso pusi. Pilnīgi bez emocijām tiek uztverts tas, ka jāraksta heroglifus kā arī vietējo iedzīvotāju savdabīgā, dabiskā attieksme pret rietumos tabuēto un glorificēto seksu.
Bet ir lietas, kuras joprojām nepielec. Piemēram, man ir draugs un viņš ir architekts. Viņš pelna ar to, ka veido interjerus bagātiem ļaudīm. Viņš stāsta, ka būtībā tikai pēdējos pāris gadus viņam ir iespēja darīt to, kas tiešām šķiet labs, jo pirms pāris gadiem pilnīgi visi 100 procenti, jeb visi pasūtījumi bija tādi, ka mājoklis jāplāno ap televīziju. Jā, tieši tā. Ja TV redz no visiem mājokļa stūriem, tad tas ir labs mājoklis.
Nav skaidrs arī tas, kādā veidā tas fakts, ka preci reklamēja TV padara to pievilcīgāku. Bet pavisam nopietni - lielveikalā pie "featured" preces pilnīgā nopietnībā ir pielīmēts krāsains papīrs, kur japāņu burtiem rakstīts, ka tā un šitā, šo preci rādīja TV tādā un tādā datumā. Dažreiz pat piemin raidījumu.
Tas vēl būtu labi, ja televīzija būtu laba. Agrāk viņa vismaz bija smieklīga. Bija visādi neintelektuāli, bet izklaidējoši raidījumi kur, piemēram, kaila beibe sēž tukšā istabā blakus pumpainam resnītim un abi spēlē datorspēli. Kaut kādus kaušļus, mortal kombat vai kas tur tagad ir modē. Jā, divas stundas. Pēdējā laikā japāņiem ir piemetusies ASV populārais fundamentālo kristiešu "kaunīgums" un neko tādu vairs TV nerāda. Tā viš ir.

Dažreiz es piedāvāju kādam Latvijā aizsūtīt gardu tēju, bet pārsvarā visi pieklājīgi atsakās un tad tā "starp citu" jautā kā tur Fukušimā klājas. Es jau nesāku stāstīt par to, ka, redz, Kagošima, kura ir tējas lielākais ražotājs šobrīd, atrodas no Fukušimas tikpat tālu, cik tālu Černobiļa atrodas no Stambulas, jo, redz, ja negribi tad negribi, ar spēku jau dāvināt laikam nav vērts.

Starp citu, tēja Japānā ir reģionāla padarīšana un nav tā, ka visi uniformā dzertu zaļo tēju uzēdot sušī pa virsu. Tokijas apgabalā un vispāri austrumjapānā zaļā tēja kā tāda nav īpaši populāra un biežāk sastopama ir grauzdētā tēja, jeb hōdžiča. Iemesls ir gaužām vienkāršs - Tokijas tuvumā tiešām laba tēja aug tikai Sajamā, kura ir nedaudz uz ziemeļiem no Tokijas un kur klimats ir relatīvi skarbs. Nu, apmēram kā Stambulā.
Tik skarbā klimatā tējas lapas arī izaug diezgan skarbas un ar cietām malām. Sajamas tēja garšo pēc dzidra kalnu gaisa, ar svaigu, vieglu rūgtumu, ļoti spirgta un tonizējoša, es pat teiktu, ka atgādina labu olīveļļu. Tas ne īsti saskan ar klasisko japāņu tēju garšu, kura ir mīlīgi salda, zivjaina un ziepjaina. Sajamas tējai ir savi cienītāji, bet vispāri šī reģiona tēja neesot nekas labs, tāpēc vietējie tēju apgrauzdē uz pannas, kas dod tējai pavisam citu garšu - tā garšo karamelīgi un silti, tai ir interesants, zaļai tabakai līdzīgs aromāts un ir standarta tēja katrā tokijieša mājā vēsā ziemas vakarā.

Kāpēc ziemas vakarā? Jo vasarā dzer miežu tēju. Tie ir apgrauzdēti miežu graudi, no kuriem pagatavo Latvijas kafijas dzērienam līdzīgu, brūnganu dziru, kuru atdzesē un dzer lielā karstuma laikā. Starp citu, šī tēja ļoti labi atsvaidzina, lai arī nav pārāk eksotiska.
Tie, kuriem pieder savs zemes gabals dzer vēl dokudami lapu tēju, kas ir zāļu tēja, kuru gatavo no vietējā garšauga, kuru vēl sauc par zivju mētru. Dokudami ir otrā izplatītākā nezāle, tāpēc to neviens speciāli neražo - no viņas tāpat ir grūti tikt vaļā. Šim augam ir ļoti specifiska smarža, kāda būtu, ja stiprā mētru tējā ieliktu sālītu siļķi. Izžāvētas dokudami lapas atgādina grauzdētu tēju un izveido ļoti patīkamu un veselīgu dzērienu.

Kalnu rajonos ap Tokiju un uz Nagano pusi ir izplatīta griķu tēja. Tie ir viegli grauzdēti griķi, kurus uzlej ar ūdeni un dzer kā tēju. Garšo griķaini, bet pārsteidzoši svaigi. Tā ir ļoti populāra tēja rudenī, jo tās smarža ir tāda krāsaina, mazliet sildoša un augļiem līdzīga.

Es jau pilnīgi jūtu kā lasītājs vēlas jautāt: nu, un kur ir tā jūsu pulvera tēja - mačča, ar kuras garšu ir katrs otrais deserts? Mačča ir raksturīga Kjōto apkaimes Udži pilsētai un vispāri tam galam, līdz pat Kanazavai. Tokijā un citās vietās mačča ir dabūjama, bet nav pārāk garda un nav arī pārāk populāra. Starp citu, brīvdienās biju aizbraucis uz vienu no Japānas vecākajām tējas bodēm kur nogaršoju mačču. Garšoja ļoti zaļi. Tik labu mačču līdz tam brīdim dzēris nebiju. Starp citu, veikala saimnieku ģimenē meitas vīrs ir patīkams kungs no Šveices.

Ir vēl arī citas tējas - melno pupiņu tējas, ginko lapu tējas, cepto rīsu tējas, ūdenszāļu tējas un ej nu sazin kas vēl. Tās visas arī ir diezgan izplatītas, bet par tām stāstīšu kādu citu reizi.

Laikam jau stāstīju kā mūsu ēkas dārzā iedzīvojās dīvains vīrietis baltās drēbēs kurš zīmēja Torii vārtus uz durvīm un lūrēja pa logiem iekšā. Nu re, tagad ir žogs un iekšā tikt tik vienkārši nevar. Tagad dārzā dzīvo vismaz viens civets, ir redzēta suņa pakaļa un trīskrāsains kaķis. Vietējie runā ka dzīvo arī tanuki, bet tos neesmu personīgi redzējis, tāpēc nerakstišu to, ko līdz galam neesmu pārbaudījis.

Otrā stāsta daļa šķiet nesaistīta, bet tikai pašā sākumā. Kāda salinieces tante izdomāja, ka ķiploku audzēšana ir vienkāršs pasākums ar kuru tiks galā pat tāds saimnieks kuram nav laika apstaigāt dobes un iedeva mums veselu ķiploku kasti. Daļa no tiem ķiplokiem tagad smuki aug pie jau nu noplakušās kurkumas kaimiņos un otrā daļa bija domāta apēšanai un mierīgi gaidīja savu kārtu ledusskapī. Ledusskapis izrādījās tāds draudzīgs un visi ķiploki sadzina brangus asnus un saknes gulēdami celofāna maisā. Tā nu man nekas neatlika kā sameklēt vairākus puķupodus, zemes pārpalikumus un iestādīt ķiplokus lai tie vismaz ražo.

Tātad, brīvdienās sēdēju uz balkona un nevienam pāri nedarīdams stādīju ķiplokus puķupodā. Viss darbs jau bija tuvu beigām, kad izdzirdēju diezgan prasīgu "Ņau". Dārza kaķis atnāca inspektēt manu darbu un izteica savas domas par ķiploku stādīšanu. Megumi, savukārt, bija citās domās par kaķa sacīto un atnesa viņam baltmazes gabaliņu. Kaķis baltmaizi paķēra zibenīgā lēcienā, bišķiņ paturēja mutē, veltīja mums nievājošu skatienu, izspļāva maizi un aizgāja savās darīšanās. Tagad gaidu tanuki. Ceru ka tiem vismaz maize garšo un ķiploki nerūp.

Vecais darbs atradās Ebisu apkārtnē. Ebisu ir tāda kā "pieaugušo paradīze" tai ziņā, ka tur ir smuki, mierīgi un ir daudz atmosfērisku ēdamvietu.
Ar stirnu grāciju apkārt staigā Ebisu jaunkundzes - ar to neaizskaramā svētuma gaisotni un kā jau japānietēm pienākas, naksnīgās, krēmīgās un brūnās krāsās ar lepniem, bet gaumīgiem zelta spīguļiem.
Pirms dažiem gadiem ar kolēģiem izdomājām, ka ja jau Ebisu ir tik daudz labu ēdamvietu, tad katru dienu pusdienās jāiet jaunā vietā un ja vieta atkārtosies tad tā vieta ir tā vērta. Tā sanāca, ka samērā bieži gājām uz eklektisku restorānu, kurš atradās pagrabstāvā ar bronzas zirgu dabiskā izmērā, vairākus kvadrātmetrus lielu, vecā un vecmodīgā zeltītā rāmī ieskautu spoguli un
Pīnas Baušas attēliem pie sienām.
Pāri ielai restorāna priekšā pretējās ēkas pagrabstāvā atrodas zooveikals. Zooveikals ir diezgan paliels un īpašs ar to, ka tur dzīvo trīs milzīgi, balti sāmu suņi. Suņi mierīgi guļ pie ieejas un vienaldzīgi bet apmierināti noskatās uz glaunajiem Ebisu garāmgājējiem. Pašā veikalā pa grīdu pastaigājas kādu metru liels bruņurupucis un stūrī dzīvo kaza. Izņemot kazu esot arī zirgs, bet tas bieži ir kaut kur, kur to nevar redzēt.
Šodien ziņās bija raksts par to, ka Ebisu rajonā pa ielām staigājot nezināms zirgs, kurš esot nezināma iemesla dēļ aizbēdzis no zooveikala. Policija izmeklējot kā ir sanācis tā, ka zirgs tika ārā un nebija piesiets. Zirgs esot notverts pie mākslas universitātes ēkas mierīgi ēdam zāli.
Zinot, ka veikalā dzīvnieki nav ne būros, ne piesieti, man nav ne mazākā izbrīna par to, ka zirgs vienkārši aizgāja pastaigāties. Tikpat labi tie varētu būt tie sāmu suņi, bruņurupucis vai kaza. Nezināma kaza blandās pa Ebisu? Kāpēc ne.

Kādreiz bija tāds stāsts no krievu-japāņu kara laikiem, kur krievi japāņu bodes īpašniekam nēsāja cigāru lādes un viņš tās visas slavēja. Ļoti uzmanīgi, ar meistara cienīgu spēju atrast skaisto jebkurā mantā, viņa komplimenti bija vienmēr vietā. Vienreiz matroži jokodami atnesa bodesmeistaram nu ļoti acīmredzami šķību, pavirši iztaisītu lādīti gribēdami redzēt ko nu tas tagad teiks. Meistars to pagrozīja rokās un teica: "skat', kur izturīga lāde!".

Tā nu, pirms pāris dienām uzņēmuma saietā katrs prezentēja savu projektu, uz papīra uzzīmēdams tādu kā prezentāciju. Vienam prezentētājam ar zīmēšanu bija kā bija un papīrs bija patukšs. Nodaļas vadītājs prezentāciju noklausījies teica: "Tu nu gan tukšumu uz papīra izmantoji kā īsts lietpratējs!".

Ar firmas direktoru mums ir kas tāds, ko varētu saukt par mentālo saderību.
Viņš tikai sāk joku, man jau pielec un es vārtos smiedamies. Es tikai sāku runāt un viņš jau skrien pa priekšu atbildēt uz jautājumu, kurš netika uzdots.
Mūsu darba intervijā mēs apsveicinājāmies, apsēdāmies viens otra priekšā un pāris minūtes klusi sēdējām vērodami viens otru. Tad viņš pajautāja kaut ko diezgan specifisku, es atbildēju, tad pastāstīju par to ko daru un viņš tikai teica: "Tev nu gan sūdīga firma. Nāc pie manis.".
Tā viņš ir un tas ir jāsaudzē.

Šodien ēdu pusdienas vienas plaši pazīstamas japāņu superkorporācijas biroja ēdnīcā. Visādu rūpnīcu un biroju ēdnīcu specifika ir tāda, ka neskatoties uz visuresošo tehnoloģisko atpalicību ēdnīcas ir tehnoloģiju viļņa virsotnē. Skaidrās naudas norēķinu nav kā tādu, viss notiek ar e-talonam līdzīgu Edy karti, trauki ar ēdienu tiek skaitīti automātiski kad paplāti noliek uz speciālas virsmas un pat tantiņas letes taigalā izmanto dīvainus termināļus savām dīvainajām tantiņu manipulācijām. Šodien, tātad, gāju gar bufetes leti, ieliku sev traukā kāpostus ar šītaķiem, tad tofu ar gaļu, tad vēl nūdeles, tēju un vēl šo un to. Nebija īsti skaidrs kā jāmaksā, tāpēc pajautāju kungam blakus smukā japāņu valodā: "Atvainojiet un sakiet lūdzu, vai man jāpieskaras ar karti šeit pirms kustēties tālāk?". Kungs tā dīvaini paskatījās uz mani, tad uz paplāti un atbildēja "Jes". Tantiņa otrpus letei, smaidīdama, atkārtoja "Jes" skaļāk jo ja nu, ja nu es nedzirdu. Labi, tie cilvēki angliski nerunā. Nav jau svarīgi kādā valodā es runāju - ja ārzemnieks, tad jes.
Paēdu, aiznesu traukus trauku nododamajā stūrī un negaidot saņēmu tādu kā ledainu padomju dvesmu virsū. Tantiņa otrpus letei kur pieņem traukus man negantā balsī uzbļāva: "Ko tu man te nāc ar nemazgātu bļodu! Noskalo un tikai tad met iekšā! Jes!?". Zem letes bija tāda kā strūklaku rinda kur traukus varēja noskalot. Noskaloju un ar plaši atplestām acīm aizgāju tālāk strādāt un domāt par tehnoloģijām, nūdelēm un ledaino padomju elpu.

Nesen biju ābolu veikalā un pie pretimgalda redzēju Makoto Aida, kas ir diezgan pazīstams mūsdienu mākslinieks. Datoru problēmas piemeklē visus. Viņu redzot atcerējos par Megumi Igaraši jaunkundzi, kura ir Makoto kolēģe un labs draugs. Megumi mūsdienu sabiedrībā ir labi zināma ar to, ka izmantojot 3D skeneri nofilmēja savu vāveri, uz datora izveidoja tās virtuālo modeli un pasūtīja laivu, kura tika izveidota tā smuki viņas vāveres formā. Turklāt izvietoja modeli brīvā pieejā, lai jebkurš var uzprintēt Igaraši tolaik jaunkundzes dzimumorgānus.

Nesākšu spriedelēt par 3D vāveru modeļu māksliniecisko vērtību, bet izskatās, ka Japānā ar tās aizspriedumaino, puritānisko sabiedrību un vienlaicīgi pasaules lielāko pornogrāfijas plūsmu Megumi netika pienācīgi novērtēta. Pēc kāda laika Megumi mājās ieradās policija, konfiscēja viņas datoru un iemeta cietumā, aizbildinoties ar "netikliem aktiem". Divas nedēļas viņa ēda cietuma rīsus un sēdēja uz aukstas grīdas baltās zeķēs, bet beigu beigās ar dīvainiem noteikumiem tomēr tika atbrīvota. Tiesas prāva pret Igaraši jaunkundzi bija īpaši interesanta, jo viņa tiesas priekšā visas lietas sauca savos vārdos. Bez japāņiem piemītošā pseidopuritānisma izpausmēm.

Nesen Megumi izveidoja savu maskotu kuru nosauca par Manko-čan, ko varētu iztulkot kā Pežiņa un par simbolisku samaksu pārdod to jebkuram kurš vēlas. Izskatās pēc rozā jūras dzīvnieciņa.