Šodien ēdu pusdienas vienas plaši pazīstamas japāņu superkorporācijas biroja ēdnīcā. Visādu rūpnīcu un biroju ēdnīcu specifika ir tāda, ka neskatoties uz visuresošo tehnoloģisko atpalicību ēdnīcas ir tehnoloģiju viļņa virsotnē. Skaidrās naudas norēķinu nav kā tādu, viss notiek ar e-talonam līdzīgu Edy karti, trauki ar ēdienu tiek skaitīti automātiski kad paplāti noliek uz speciālas virsmas un pat tantiņas letes taigalā izmanto dīvainus termināļus savām dīvainajām tantiņu manipulācijām. Šodien, tātad, gāju gar bufetes leti, ieliku sev traukā kāpostus ar šītaķiem, tad tofu ar gaļu, tad vēl nūdeles, tēju un vēl šo un to. Nebija īsti skaidrs kā jāmaksā, tāpēc pajautāju kungam blakus smukā japāņu valodā: "Atvainojiet un sakiet lūdzu, vai man jāpieskaras ar karti šeit pirms kustēties tālāk?". Kungs tā dīvaini paskatījās uz mani, tad uz paplāti un atbildēja "Jes". Tantiņa otrpus letei, smaidīdama, atkārtoja "Jes" skaļāk jo ja nu, ja nu es nedzirdu. Labi, tie cilvēki angliski nerunā. Nav jau svarīgi kādā valodā es runāju - ja ārzemnieks, tad jes.
Paēdu, aiznesu traukus trauku nododamajā stūrī un negaidot saņēmu tādu kā ledainu padomju dvesmu virsū. Tantiņa otrpus letei kur pieņem traukus man negantā balsī uzbļāva: "Ko tu man te nāc ar nemazgātu bļodu! Noskalo un tikai tad met iekšā! Jes!?". Zem letes bija tāda kā strūklaku rinda kur traukus varēja noskalot. Noskaloju un ar plaši atplestām acīm aizgāju tālāk strādāt un domāt par tehnoloģijām, nūdelēm un ledaino padomju elpu.