Valodas stundas apmeklē viena ļoti centīga, šarmanta studente. Studentei ir pāri astoņdesmit gadiem, valoda padodas labi un runā viņa tīri sakarīgi.
Šodien runāju par ēdienu un "kad ..., tad ..." konstrukcijām.

Jautāju studentei: "Sakiet lūdzu, kāds ēdiens jums visvairāk garšo?". Tā bez vilcināšanās atbild: "Man garšo sašimi". Cenšoties pagarināt šo sarunu, jautāju: "Un kāpēc jums garšo sašimi?". Studente atkal nevilcinās un atbild: "jo man garšo zivs gaļa. Starp citu, šočū* man arī garšo.". Mazliet pārsteigts jautāju kad nu viņa pēdējo reizi šočū ir dzērusi? Studente atbild: "Kad ēdu vakariņas", un pēc pauzes: "katru dienu".

*šočū ir diezgan stiprs (20~25% alc.) alkoholiskais dzēriens, raksturīgs dienvidjapānai.

Ir kaut kā vispārpieņemts, ka Japāna ir tāda veģetāra zeme, kur vilki un tīģeri nedzīvo, bet briesmīgākais dzīvnieks mežā ir melnais lācis, kurš pēc izmēra ir mazāks par vidusmēra suni. Labi, Hokkaido dzīvo brūnie lāči, bet tie neskaitās.
Savukārt, kukaiņi un citi mazie kustoņi paliek nepamanīti.
Es domāju, ka daudziem būtu interesanti uzzināt to, ka, piemēram, Honšū salā ir stabila redbeku populācija, kas ir bīstami austrālijas zirnekļi. Pa mežu staigājot jāuzmanās no sauszemes dēlēm. Jā, tieši tā - dēles sēž uz kokiem un ķeras klāt visiem kas iet garām. Viss pārējais kā viņu zemūdens radiniekiem. Vēl būtu vērtīgi uzzināt, ka, piemēram, tie matainie zirnekļi plaukstas lielumā ir pavisam nekaitīgi. Toties, divdesmit centimetru gari simtkāji ir ārkārtīgi agresīvi un ja iekož un jā, viņi kož, tad tas ir labs iemesls braukt uz slimnīcu.
Vēl, uz salas dzīvo tauriņi ar pušķīti pakaļā un no tā pušķīša pa gaisu lido matiņi. Ja tas matiņš tiek acī, tad ir lieli podi un atkal -- sveika, slimnīca. Reizi dažos gados tie tauriņi savairojas pilnīgi necilvēcīgos daudzumos un ja lidojošā veidā to bīstamība ir visai nosacīta, tad kāpuru veidā tam uzkāpjot ar basu kāju ir diezgan sāpīgi, turklāt ilgāku laiku.
Tad ir vēl tā saucamie elektriskie kukaiņi, kuri uzsmidzina uz ādas indi un tad atkal sveika, slimnīca, sauszemes planārijas, kuras nav bīstamas, bet vienkārši pusmetru garš tārps diez ko omulīgi neizskatās, māņskorpioni, kuri var sagādāt traumu ar savu izskatu vien un neskaitāmi čūsku veidi.
Par piecus centimetrus gariem, matainiem prusakiem un cikādēm kuru dēļ ne viens vien cilvēks ir palicis kurls varētu nestāstīt, jo tas ir tāds diezgan standartīgs dienvidu zemju komplekts bez kura iztikt nevar.
Laipni lūgti uzlecošās saules zemē!

Ļoti patīk tas uzskats, ka ja ar ārzemniekiem runā vienkāršākā japāņu valodā, tad viņi to automātiski saprot labāk. Šorīt nepaspēju paēst brokastis un tāpēc beķerejā pirku smalkmaizītes. Pārdevēja jautāja vai man vajag "otefuki". Pajautāju vēlreiz. Pārdevēja neteikdama ne vārda izņēma no galda ošibori un parādīja ar pirkstu, ka, redz, šitā mantiņa. Pateicu ka ošibori gan vajag. Protams, ka kur nu ārzemniekam saprast to sarežģīto, ar kulturālām tradīcijām apvīto un vispārpieņemto "ošibori" vārdu, jāsaka vienkāršāk - roku slaukāmais, jeb "otefuki". Gan jau ka tā sapratīs.

Atcerējos to bijušā kolēģa stāstu, kur viņa ģimene emigrēja uz Izraēlu un pirmajās dienās kolēģa tēvs Haifas tirgū krievu valodā jautāja cik maksā tomāti. Kad pārdevējs teica ka nesaprot, tēvs pajautāja skaļāk.

Nepagāja pat desmit gadi kad es beidzot sapratu zaļās tējas burvību.
Protams, ka līdz šim man viņa arī likās pievilcīga, bet, tā, runājot pavisam atklāti, reti kad gribējās ņemt un padzert tieši zaļo japāņu tēju.

Pirms pāris gadiem bija dažas brīvas dienas decembrī. Devāmies ar Megumi uz Atami - astoņdesmito gadu kūrortpilsētu Izu pussalā, kura stāv galīgi tukša. Piestājām viesnīcā pašā jūras krastā, kura, kā jau jebkura japāņu viesnīca, pasniedza zaļo tēju neierobežotos daudzumos numurā. Izu vispāri ir vietējā tējas paradīze, tāpēc tā tur garšo labi un pieejama cauru gadu.
Tēja jau bija gādīgi salikta akurātos plastikāta sietiņos perfektā devā un deva bija pus tējkannas tējas lapu uz pilnu tējas tējkannu. Tas tā ir diezgan brangi un tolaik kopā ar jūras gaisu tas likās dievu dzēriens.

Pagāja pāris gadi, nopirku Kagošimas tēju un izdomāju uzvārīt līdzīgā veidā - tā, ka tējkanna līdz pusei ir tējas lapas (jau uzvārītā stāvoklī).
Garšo. Garšo tik ļoti, ka tagad dzeru katru dienu.

Lieta tāda, ka man garšo vīns, bet riebjas alkohola reibums. Pilnīgi nepieļaujama kombinācija.
Tiklīdz galva beidz darboties skaidri, uzreiz krītu izmisumā un vairs iekšā iedabūt nevaru. Ar labām vakariņām itāļu gaumē var atļauties izdzert pat divas glāzes, bet tas jau skaitās "iedzeršana" un tāpēc ir rets gadījums. Tāpēc, ja ir vīns kurš garšo, tad jāsaņemās un jādzer katru dienu. Pa mazdrusciņai. Nedēļu ilgi vai vairāk. Bet tomēr, katru dienu dzert negribās, un ja ko negribās, tad nav jādara, tāpēc viena vīna pudele divām nedēļām vai vairāk ir bišķiņ tuvāk patiesībai.
Padalījos ar šīm pārdomām ar kolēģi. Kolēģe teica, ka viņai ir tā pati problēma - daudz nevar izdzert, bet vīns ļoti garšo.
Nolēmām, ka laikam esam videi draudzīgie ekodzērāji.

Ilgi nevarēju iemigt, jo mocīja viens hipotētisks jautājums, uz kuru nav labas atbildes.

Kā nokaut astoņkāji?

Piemēram, gadās tā, ka zvejo diezgan primitīvā veidā - resnai auklai piestiprina resnu āķi un svaru. Paralēli ar ēsmu zvejo makreles pie krasta. Kad dažas makreles ir rokā, vienu sagriež uz pusēm, resnās auklas āķim piestiprina galvas daļu un iemet jūrā. Pēc kāda laika velk ārā ar visu to lomu kas āķim ir pieķēries. Labi ja tas ir tuncis. Labi ja tā ir murēna. Slikti ja tas ir plankumainais jūraszutis, jo tas nav ēdams, bet to vienmēr var atlaist atpakaļ.
Bet runā, ka mēdz pieķerties arī astoņkājis. Tad dabiski rodas jautājums - kā nokaut astoņkāji? Astoņkājis ir gudra, plastiska būtne, kura ir diezgan mobila arī uz sauszemes. Protams, ka neviens negrib iet bojā, tāpēc astoņkājis izmanto visas savas astoņas kājas un baiso knābi cīņai par dzīvību. Protams, ka negribās būt brutālam, jo astoņkājis nav ne pie kā vainīgs. Vienkārši izvilkt no jūras un ielikt kastē ar ledu kā tas notiek ar zivīm nav variants, jo nu, problēma ir viņu iedabūt tajā kastē.
Šis jautājums mani mocīja un ilgi nevarēju iemigt.

Laikam daudzi zina, ka Tokijā ir mākslīgi uzbērtās salas. Uz vienas no tām, ar lepnu nosaukumu Odaiba, daudzi ir arī bijuši.
Bet diez vai daudzi zina, ka tādas salas ir vairākas, turklāt Odaiba ir daļēji būvēta vēl samuraju laikos un tāpēc ne īpaši atbilst modernistu atkritumu salu stereotipam.

Pie Ara un Edo upju ietekas Tokijas līcī atrodas vēl viena sala, uz kuras nav debesskrāpju vai jebkādu citu ultramodernu instalāciju.

Salu sauc par Jume no Šima, kas burtiski nozīmē Sapņu Sala. Diezgan romantisks nosaukums faktiski ar kokiem apaugušai atkritumu grēdai.
Bet pašā sākumā salai nosaukums nebija vispāri.

Sala tika būvēta kā vieta jaunajai lidostai. Lidosta tur nekad netika uzbūvēta un tai vietā tika paplašināta jau esošā Haneda.
Pēckara periodā kad visa Tokija bija sabumbota un tukša, uz salas bija ieplānots bērnu atrakciju parks. Tas arī nekad netika uzbūvēts.
Vēlāk, kad salu sāka paplašināt ar atkritumu palīdzību sešdesmitajos gados, Tokijā savairojās mušas.
Savairojās tādos daudzumos, ka vietējie runā, ka skolu ēdnīcās tolaik nevarēja mierīgi paēst, jo mušas bija visur un līda traukos, mutēs un vispāri visur.
Tika izvērsta plaša DDT smidzināšanas kampaņa, kura, droši vien, nobendēja arī diezgan lielu nekaitīgu kukaiņu un citu dzīvnieku, ieksaitot cilvēkus, skaitu.
To laiku mediji ironiski sauca šo zemes pleķi par (nepiepildīto) sapņu salu. Nosaukums bija tik trāpīgs, ka ar laiku kļuva par salas oficiālo nosaukumu.

Mūsdienās sala ir vientuļš, nedabiski četrstūrains zemes gabals Tokijas vidū ar ūdeni apkārt, ar lielceļu pa vidu. Auto tur nekad neapstājas un daudzi pat nezina kur atrodas cauri braucot.
Gandrīz visu salu klāj eikaliptu mežs, ir arī krēslains parks pilns ar "netiklības parkā aizliegtas" zīmēm un tropisko augu pētniecības centrs.

Tāpēc, ja kāds piemin "atkritumu salu Tokijā" un sāk stāstīt par Odaibu, tad varat ar zinoša cilvēka izteiksmi aizrādīt, ka "tā īstā" atkritumu sala nav Odaiba, bet ir Sapņu Sala.

Tokijā vējš pūš tikai no divām pusēm - no ziemeļiem vai no dienvidiem.
Ziemā pārsvarā no ziemeļiem un vasarā pārsvarā no dienvidiem. Tāpēc ziema ir skaidra un vēsa, gaiss ir dzestrs kā kalnos un tālu no patiesības nav, jo ziemeļos ir tikai kalni. Vasarā ir pilnīgs pretstats - gaiss ir smags, biezs un karsts. Ja uzpūš vējš, tad ir vēl karstāks, jo gaiss ir mitrs.
Dažreiz arī ziemā uznāk dienvidu vējš un pilsētā kļūst silts kā tropos. Vakar, piemēram, bija +20, smuks, saulains laiks un pasmags, bet patīkams gaiss. Ja esat bijuši Āzijas tropos, tad, droši vien, saprotat par ko ir runa. Šodien atkal ziemeļu vējš, gaiss atkal ož pēc sniega un atkal jāvelk mētelis.
Kāpēc japāņi stāsta par unikālajām un īpašajām četrām sezonām nav skaidrs. Sezonas Tokijā ir tikai divas - mitrā karstā un sausā vēsā un punkts.

Pēdējā laikā ir diezgan daudz sarunu par to, ka japāņu uzņēmumos strādā pārāk ilgi, pārāk neproduktīvi, ka šitādi nekāda demogrāfija nebūs un kā kronis tam visam vairākas pašnāvības labi pazīstamos uzņēmumos. Problēma tiešām liela, jo oficiāli nedrīkst likt strādāt vairāk par 45 virsstundām mēnesī un ja vairāk, tad uzņēmums dabū maksāt sodu.
Valdība šo problēmu atrisināja elegantākajā iespējamā veidā, palielinot legālo virsstundu laiku līdz 100 stundām mēnesī ar arodbiedrības piekrišanu un 60 bez tās. Tagad nevienā uzņēmumā neviens nestrādās virsstundas nelegāli!

Dažādu interesantu iemeslu dēļ izdomāju nomainīt dzīvesvietu. Tepat vien blakām, bet bišku savādāku dzīvokli, tāpēc šodien gāju mājas skatīties.
Katru reizi pārvācoties esmu sajūsmā par vareno tokijiešu mājokļu dažādību. Uz ielas visi it kā cilvēki kā cilvēki, bet kad paskaties kur tie cilvēki dzīvo, tad rodas visādas dīvainas domas par to, cik ļoti katrs cilvēks dzīvo atšķirīgā pasaulē.

Pirmā vieta bija netālu no Šindžuku debesskrāpju rajona, starp daudzstāvu birojiem. Paveca ēka baltā krāsā, diezgan tipiska Tokijas septiņdesmitajiem gadiem, turklāt tam laikam diezgan stilīga. Neskatoties uz ārpuses stilīgumu, iekšas ir tumšas un ož pēc mitruma. Varētu būt vecais tatami, varētu būt sienas, kas to lai zin. Itkā jau viss kārtībā, bet tā vieta neuzrunāja. Sajūta bija vairāk kā tādā veco laiku pusbirojā.

Otrais mājoklis atradās ļoti smukā vietā pie Jojogi parka, ļoti gaišs un ar vecu sakuru aiz logiem. Skats paveras uz Šibujas dzīvojamiem rajoniem, klusiem un zaļiem, ļoti mierīga un jauka vieta. Durvis ar ultramodernu elektronisku slēdzi, kurš pīkst un spīdina daudzkrāsainās pogas. Virtuvē atradu noslēpumainas durvis. Aiz durvīm ir kvadrātaina istaba ar betona grīdu, ūdens krānu un vēl vienām durvīm, kuras ved tieši uz āru. Abas durvis diezgan simboliskas, ar lielu logu durvju vidū un slēdzi, kurus vairāk lieto WC iestādēs. Kāpēc ir nepieciešama superultramodernā elektroniskā sistēma uz galvenajām ieejas durvīm, ja virtuvi no ielas atdala tikai divas simboliskas durvis, skaidrībā netiku. Uz ieejas durvīm ārpusē latīņu burtiem rakstīts "Hareru", ko varētu iztulkot kā "Skaidrosies" kad runa ir par laiku. Diezgan dīvains dzīvoklis kurš rada daudz jautājumu, bet skats uz veco sakuras koku un Šibuju ir vienreizējs. To es redzēšu sapņos.

Trešā māja ir ar diezgan ambiciozu nosaukumu: Queen's Home. Megumi atverot durvis palecās uz vietas un iekliedzās. Viņas izbrīns man īsti skaidrs nebija, bet jā - atverot durvis pirmā lieta ko redzi ir stikla mozaīkas siena, kura radīja diezgan interesantu gaismas spēli līdz ar rietošo sauli. Negaidīti, bet ja to uztver kā mākslu, tad ir ļoti smuki. Ienākot iekšā mūs sagaidīja vēsa istaba ar cietu ozolkoka grīdu. Apskatot tālāk, nekustamā īpašuma aģente apstājās skatīdamies otrajā istabā, bet iekšā negāja. Megumi viņai pienāca klāt un teica, ka iekšā neies. Tad nu bija laiks man pateikt savu "oh nu kamooon!". Ieslēdzu gaismu. Istabā tatami ar melniem traipiem, atbīdāmā siena ar kvadrātmetru lielu izplēstu caurumu, caur kuru var redzēt koka režģi. No lampas gandrīz līdz grīdai nokarājas melna lente ar sudrabainiem diegiem, turklāt lampa nekādīgi negribēja slēgties iekšā visu laiku mirgodama. Istaba varētu būt ļoti gaiša, bet logi ir netīri un ar plaisām. Atcerējos Jokohamas spoku istabu atrakciju, tikai šoreiz tā diezgan pa īstam. Trešā istaba bija ar tatami, bet arī diezgan vēsa un neomulīga. Varēja just iepriekšējo iedzīvotāju smagās domas, kuras joprojām karājās gaisā un negribēja doties prom. Virtuve ir vēl viens pārsteigums - ļoti un ļoti liela, bet ar durvīm, kuras ved pa taisno uz ielu, atkal uz ielu. Tās virtuves durvis, laikam, ir kāda japāņu veco māju īpašība kuru es līdz galam nesaprotu.