Uz māju pusi braucot iegāju vīna bodē. Vīnu negribās, tāpēc tāpat pablandīties un parunāt ar pārdevējiem, kuriem ir vienalga garlaicīgi.
Agrāk bodē strādāja interesanta jaunkundze kura par vīnogām zināja tik daudz un tik interesanti, ka varēja klausīties divdesmit minūtes ilgi.
Tagad vecā jaunkundze ir prom un ir jauna. Pajautāju kaut ko, dabūju pretī diezgan izplūdušu stāstu par Francijas augsni un klāt viņas dzīves stāstu un plānu tuvākajam pusgadam.
Sajutos kā Izraēlā.

Dāmas un kungi,

Kurkuma (Curcuma aromatica) ir gatava, sagriezta šķēlītēs, izžāvēta un gaida jaunus saimniekus.
Ož ļoti specifiski/medicīniski, garšo rūgti, tējā iet baigi labi.

Apmainu pret Latvijas un citiem Eiropas labumiem.

Kolēģim riebjas angļu valoda, jo skolas laikā tā tika mācīta diezgan pretīgā veidā ar kailu iegaumēšanu bez jēgas saprašanas.
Pagajušnedēļ bija nodaļas saiets jakitori bodē un kolēģis biškiņ pāršāva pār strīpu ar sakē daudzumu. Jau ejot uz vilciena pusi citiem pēkšņi vienpadsmitos vakarā uzradās kaut kādas darīšanas pilsētas centrā, slima tante, cita metro līnija un kas vēl ne, tāpēc kolēģi, kurš nespēja noturēties uz kājām, bija jāved mājās man.
Viss notika bez īpašiem starpgadījumiem, vienīgais ka uz kājām viņš neturējās, tāpēc visu laiku turēja mani zem rokas. Vilcienā braucot apkārtējiem skaļi stāstīja ka mēs ar viņu esam mīlnieki un ka es esot ļoti foršs, vienai kundzei pat piedāvāja ar mani apprecēties. Atstāju kolēģi vilcienā kurš brauca pa taisno uz viņa staciju, atvadījos, pretī dabūju "olrait, plīz" angļu valodā un devos sava vilciena virzienā. Pa ceļam mazliet aprunājos ar jauko kundzīti, ar kuru kolēģis mani centās salaulāt.
Pēc nedēļas uzrakstīju viņam apjautāties vai tika līdz mājām vienā gabalā un pretī dabūju atbildi labā angļu valodā, kura vņam riebjas, ar garu atvainošanos un arī tā fakta konstatāciju, ka viņš neko neatceroties un tāpēc nezinot kurš viņu aizveda līdz mājām. Jā, dažreiz amnēzija ir vērtīga, vismaz nav pārāk liels kauns.

Visos Tokijas vilcienos sākuši lietot burtu un ciparu kodus staciju apzīmēšanai. Staciju ir diezgan daudz, tā stipri pāri 600 tikai Tokijas prefektūrā vien, tāpēc staciju kodi ir diezgan randomas burtu un ciparu kombinācijas. Populārais stāsts ir tāds, ka ārzemju tūristiem esot grūti atcerēties staciju nosaukumus un ar cipariem viss tiks labots.
Pilnīgi iedomājos ķīnoešu tūristus pirms:

- Čang, mums jābrauc uz Vidusmežiņiem, pārsēžoties Lielnamiņā un vienreiz pagaidot Ostas līniju Sūrajā Ielejā.
- Ming, es neko nesaprotu ko Tu runā.

Nabaga tūristi.
Un pēc.

- Čang, mums jābrauc uz DTY045, pārsēžoties KNG178 un vienreiz pagaidot KHTH līniju TY05.
- Nu redzi, Ming, Tu taču māki runāt tā, lai visiem viss ir skaidrs!

Pēdējā laikā cibasdraugi daudz raksta par klīniskajiem piedzīvojumiem, tāpēc nāku pulciņā stāstot par saviem japāņu medicīnas piedzīvojumiem.

Pēc likuma vismaz vienreiz gadā ir jāiziet medicīniskā apskate, bet tas dziļums ir atkarīgs no tā, cik uzņēmums ir gatavs maksāt par savu darbinieku veselību. Mans uzņēmums šajā ziņā ir dāsns un iedzina tādā apskatē, kādu līdz šim nebiju pieredzējis.

Būtībā, viss ir diezgan parasti - visādu ķermeņa šķidrumu analīzes, spiedieni, svari, acis, ausis, plaušas, sirds un tt., bet šoreiz bija arī kuņģa rentgens un ultrasonogrāfija. Otrā man tīri labi patika, jo kuram gan nepatiks kad smuka māsiņa tevi iesmērē ar eļļu un vazā ar slidenu, siltu pagali pa visām ķermeņa daļām.
Kuņģa rentgens gan bija vairāk interesants nekā patīkams, jo bija jādzer bārija jogurts un jāvingro kājām gaisā rentgena aparātam virsū. Diezgan dīvains un sirreāls pasākums, bet rezultāts bija tāds, ka bija jāiet pie papildus ārsta, jo esot atrasts gastrīts.

Nu labi. Papildus ārsts, tiesa, teica ka būs jārij zonde, kas man palika atmiņā no mammas stāstiem par padomju medicīnas šausmām. Tā perspektīva īpaši nesaistīja, bet ja vajag, tad vajag. Tik traki nebija. Vispāri traki nebija. Bonusā atkal māsiņa kura procesā masē mugur tādējādi nekādas drūmas domas galvā nenāk. Vispāri, medicīnas māsiņas ir tik svarīgi cilvēki, ka viņām visām uzreiz katrā pilsētā jāliek piemineklis.

Vēlāk aizgāju līdz ārsta laboratorijai, saņēmu komplimentu ka man ir ļoti smuks barības vads, kuņģis un divpadsmitpirkstu zarna, turklāt lielas slimības neesot, vienīgi ka gastrits jāizārstē. Izgāju ārstēšanas kursu un pamanīju, ka esmu daudz mierīgāks. Ja agrāk manu raksturu varēja nodēvēt kā mierīgu ar agresīvām epizodēm, tad tagad ir tikai miers. Pilnīgi neticami cik mūsu ķermenis ietekmē domāšanas veidu. Otrādi, noteikti, arī.

Tātad, stāsta priekškars ir tāds, ka bija jāpērk cita veļasmašīna. Tur neko nevar darīt -- ja vajag, tad vajag.

Aizgāju līdz bodei, paskatījos dažādas, izvēlējos tās, kuras itkā patika.
Es jau vispāri visu techniku izvēlos tikai pēc ārējā izskata, ja godīgi, bet japāņu technika vietējam tirgum ir tik kroplīga, ka pilnīgi raudiens nāk skatoties.
Protams, ka runa ir par lielizmēra ierīci un japāņu mājas ar izmēru īpaši dāsnas nav, tāpēc nu bija jāsataisa saraksts ar veļasmašīnām kuras izskatās labāk un jāsūta profesionālis visu izmērīt un dot galīgu atbildi kura mašīna salīdīs un kura ne.
Pagāja pāris dienas, atnāca profesionālis, visu ko mērīja, skaitļoja, uzrakstīja garu papīru ar cipariem un teica lai eju atpakaļ uz bodi maksāt.

Aizgāju arī. Bodē mani satiek interneta pieslēgumu speciālists, kuram es skrienu pa priekšu ar veļasmašīnu cipariem aprakstīto papīru izstieptās rokās. Tas ar zinošu seju to paskatās un saka "nu, kuru ņemsiet?". Parādu ar pirkstu uz to smilškrāsas iekārtu.
Interneta speciālists kaut ko pieraksta kladē un jautā: "un vai tā mašīna jums mājā ielīdīs, ko?". Es, mazliet pārsteigts, atgādinu ka papīrs kungam rokā ir oficiāls dokuments kur tas, vai ielīdīs vai nē ir rakstīts normāliem japāņu burtiem, melns pa dzeltenu.
Kungs ar ļoti nopietnu seju apskata papīru vēlreiz un saka: "ziniet, man jāpiezvana speciālistam kurš to mērīja".

Fāst fōrvard 5 minūtes

Kungs atgriežas un saka: "nu, ziniet, tā mašīna var ielīst, bet var arī neielīst! Kāds nu liktenis, tā arī būs!". Es, to dzirdēdams, mazliet sarkanīgām acīm ar itāļu mafiozo vērtu skatienu norādu kungam, ka viņam papīrs rokā, kur ir diezgan bināri rakstīts kas ielīdīs un kas nē.
Kungs atkal paprasās piezvanīt speciālistam.

Fāst fōrvard, šoreiz kādas 15 minūtes, kuru laikā gandrīz salauzu citas veļasmašīnas durvis, jo nu pavisam švakas tās bija

Atnāk interneta speciālista kungs un saka, ka, redz, ir divas veļasmašīnas kuras tika izmērītas, bet vai ielīdīs vai nē ir likteņa labā, tāpēc es varu nopirkt kādu, tad paskatīties vai ielīdīs un ja nē, tad atnest atpakaļ uz veikalu.
Iedomājoties sevi iedam no mājām uz sadzīves technikas bodi ar veļasmašīnu padusē īpašu iedvesmu neguvu, tāpēc pajautāju kungam vai papīrā rakstīts kas ielien un kas nē. Taisnības labad, es no tiem cipariem un apzīmējumiem gluži neko nesapratu.
Kungs, acīmredzami, saprot tikai interneta pieslēgumos un galīgi neko veļasmašīnās, atkal stāsta par likteni un par to, ka vienmēr var taču preci atgriezt, neesot jau nekāds kauns, ja neielien, kam negadās, redz.

Pateicos kungam par interneta pieslēgumu pārzināšanu; bet kungs, kļūdams biešsarkans pasniedz nezkāpēc klusi malā stāvošai Megumi savu vizītkarti. Man nebija skaidrs vai viņš tagad man cenšās sievu aizvest vai ko, bet izņēmu vizītkarti viņam no rokām un pateicu, ka iešu mēģināt likteni uz citu bodi. Kungs sastinga pussaliecies un tā arī palika kamēr vairs nebija redzams, jo braucu ar eskalatoru lejā.

Citā veikalā pastāstīju visu šo stāstu, veikala kungs saprata, ka viņa priekšā ir nopietns pircējs nevis skatlogšoperis, un lika skraidīt visiem apkārt lai jau rīt pie manis atnāk vēl viens speciālists visu izmērīt.
Es, būdams pieredzējis visādās lietās, savukārt, nobildēju veļasmašīnu un tās cenu.

Pēc pāris dienām jaunu mērījumu papīru turēdams aizgāju atkal uz otro veikalu. Un - tavu brīnumu, manis izvēlētās smukas smilškrāsas veļasmašīnas cena ir par 50% lielāka. Par 50%!, Kārli!
Pasaucu jaunkundzi, pateicu ka man gribās to veļasmašīnu, bet lai pārdod par pusi lētāk. Jaunkundze stāvēdama apsēdās to dzirdot, bet tad attapās un pateica ka pajautās.
Atnākdama atpakaļ pateica ka nē, draugs, cena ir cena un 50% ir biškiņ pa treknu. Tad parādīju viņai bildi no iepriekšējās reizes. Šoreiz jaunkundze bija daudz vairāk pretimnākoša un piekrita. Tad pajautāju vai dos vēl 40% atlaidi klāt, ja pieslēgšu internetu. Kundze pateica ka tagad ir gatava uz visu un pasauca interneta pieslēgumu jaunkungu.

Un jā, man nepatīk interneta pieslēguma jaunkungi. Viņi ļoti daudz stāsta visu ko un galīgi nejēgā un rezultātā neko labu nepiedāvā. Tā nu man bija jātirgojas izmantojot labāko Osakas dialektu ko samācījos jaungadu Osakā pavadīdams, līdz notirgoju lai viņi vismaz man sataisa darbus par brīvu un vēl klāt dod Amazona karti uz 100 eiro ekvivalentu. Uz 100 eiro nedabūju, bet uz 90 eiro gan. Veļasmašīnu vēl par 40% lētāk arī neviens nedeva, tāpēc nu, bija jāpērk kas bija. Toties internets par brīvu!

Šitād smuk saauguš

Daudzi uzskata, ka Tokijas džungļu vārnas ir traucēklis un nekādīgi neiederās pilsētas ainavā.

Manuprāt, džungļu vārnas ir Tokijas sastāvdaļa, bez kurām pilsēta nav iedomājama.
Ir kaut kas gandrīz hipnotisks melnajos milzu putnos ar biedējošu knābi, kuri sēž uz zara pāris metru attālumā no cilvēku plūsmas neona ielā un vēro pasauli ar gudru, plēsīgu, skarbu bet ne ļaunu smīnu.
Ja vasarā iziet caur Yoyogi parku piecos no rīta, kad tikai aust gaisma, vārnas lido ķērkdamas virs galvas censdamās padzīt cilvēku prom.
Vietējo augu smalko, maigo un apaļīgo formu un skarbo vārnu kontrasts krīt acīs un kļūst par tādu kā Tokijas ikonu, savdabīgu, bet tāpēc neaizmirstamu.

Šorīt redzot milzu vārnu uz ziedošas magnolijas zara atcerējos, ka būtu jāvelta daži vārdi šiem skaistajiem putniem.

Braucot ar taksometru sanāca diezgan jocīga saruna ar vadītāju.

V: Nu ko, no Amerikas esi atbraucis, ko?
E: Nē, no Latvijas.
V: Kur tas ir?
E: Eiropas ziemeļos. Baigi auksti, par tomāti normāli nesarkst. Starp citu, vai pazīsti Baruto -- sumo cīkstoni?
V: Oo, nu bet protams! Baruto-Ozeki!
E: Nu re, viņš ir no Igaunijas, tā ir gluži blakām.
V: Nu, skaidrs! Ko tad Tu Japānā dari? Angļu valodas skolotājs?
E: Nē, strādāju normālā japāņu firmā.
V: Ak šitā! Klau, a ko Tu darīsi ja mums uzbruks Ķīna?
E: Kaušos līdzās!
V: Nu beidzot kārtīgs ārzemnieks! Šorīt vienu vedu uz Setagaju, tas man apvēma visu sēdekli! Jā, tieši tur kur Tu sēdi tagad! Es vienmēr saku -- ja nemāki uzvesties tad nedzer un nebrauc ar taksometru! Savādāk tas visiem sagādā neērtības!

Lūdzu piedošanu par tādu sadzīviski amatierisku ierakstu, bet viena lieta pārsteidza mani tik ļoti, ka nevarēju ar to nepadalīties.
Tātad, jāstrādā tagad birojā, kurš atrodas diezgan patālu no jebkādām sadzīves ērtībām -- apkārt nav pat veikalu kur nopirkt rīsu piku, nerunājot jau par kafijas bodēm, kuras ap veco biroju bija pat veselas piecas un visas tādas kreftīgas. Vienīgā izvēle ir dzērienu automāti, kur par 80 jēnām var nopirkt 250 mililitru bundžu ar cukurainu, skābu un gāzētu dzērienu iekšā. Pavisam nepievilcīgi.
Tāda lietu kārtība mani piespieda nēsāt uz darbu tējas bundžu. Vakarā uzvāru tēju, no rīta ieleju burciņā un uz darbu. Burciņa bija vecā riteņa pudele, lietota izbraucienos un tā un tāpēc ar lielu mikrobu daudzumu kuri tur jau ir integrējušies. Tēja pēc pusdienlaika oda nelāgi, tāpēc nolēmu, ka jānopērk vakuumpudele.
Aizgāju līdz veikalam, nopirku smuku, rozā vakuumpudeli ar Thermos uzrakstu. Vakarā par tēju aizmirsu, tāpēc uzlēju to jau no rīta un pa taisno pudelē un uz darbu.
Pēc pusdienām izdomāju padzerties un applaucēju muti. Nu, labi, četras stundas vien pagājušas, nav nekāds brīnums. Četros pēcpusdienā nekas nebija mainījies. Nebija mainījies arī sešos vakarā. Atveru parzerties, sadūšojos tikai uz mazmazītiņu malciņu, applaucēju lūpas un uz redzēšanos.
Tas termoss ir tik riktīgs, ka karstai tējai nav lietojams. Viņa vispāri netaisās atdzist! Nebiju pat iedomājies, ka mūsdienu vakuumpudeles ir tik advancētas.