Piezīmes

Blakusmājā ir populārs AirBNB dzīvoklis, kur regulāri iečekojas ārzemnieki. Pārsvarā tie ir ķīnieši, bet vienreiz tā bija franciski runājošu jaunkungu grupa, kuri, ejot pa ielu, mani nosauca par gaidžinu. Vienreiz francūži par kaut ko nevarēja vienoties un ļoti skaļi, ļoti pretīgās balsīs kaut ko apsprieda kāpņutelpā. Kāpņutelpas šajā novadā ir uz ielas, tāpēc troksnis bija diezgan liels. Gribējās iziet naksnīgajā ielā un uzbļaut: "Tais-toi!", bet nebiju pārliecināts par savu izrunas pareizību, tāpēc negāju.

Iestādīju tomātus. Tie izauga par trīsmetrīgiem briesmoņiem, bet īsti neražo. Piparu koks (jā, koks), arī, ja turpinās tādā garā, būs lielāks par mani, bet toties arī ražo, tādus smieklīgus, stipri iegarenus piparus.

Kaimiņos bieži salasās dziedošu penzionāru grupa. Vakaros atver logu un pāris stundas bez apstājas dzied vecas dziesmas. Vairāk izklausās pēc baznīcas dziedāšanas.

Par baznīcu runājot, blakusbaznīcu apmeklē penzionārs, kurš vienmēr nāk saulesbrillēs, ģērbies kā rokzvaigzne un dzied skaļāk par visiem, plātoties ar rokām. Ekstravagants kungs. Uz ielas mani satiekot nesasveicinās, tāpēc vai nu aizmāršīgs, vai arī nav ļoti pašpārliecināts.

Par dziedāšanu runājot, katru vakaru pa ielu gar māju iet jaunietis dziedot dziesmas. Dažreiz viņš iet piedzēries, bet arī dzied, vienīgais ka tā pašķībāk, bet arī skaļāk.

Vispāri šovasar īsti vasara nav bijusi. Viena lietus sezona tā lēzeni un smuki ieplūda otrajā lietus sezonā. Atliek cerēt, ka ziemas arī tā īsti nebūs.

Vakar braucu vilcienā pa Lielā Edo līniju un redzēju sapni, ka braucu vilcienā pa Lielā Edo līniju un vilciens piestāj Aoyama stacijā. Pa vilciena logu var redzēt stacijas nosaukumu, iepriekšējo staciju un nākamo staciju. Zem nosaukuma rakstīts "Gaļas veikals". Vilciens piestāj un paziņojumu tantiņa saka "Aoyama. Aoyama. Gaļas veikals".
Pamodos un sapratu, ka esmu Kokkai-gidžidō-mae, bet man bija jāizkāpj Aojamā, kas bija iepriekšējā stacija.

Biju pie ārsta pēc plānveida apskates. Tas, skaidrodams asins analīzes:
"- Redzi, šeit ir tavu asins analīžu rezultāti. Tur ir visādi vielu daudzumi un proporcijas, tur nekādu problēmu nav. Un šeit, skaties, ir iekaisumu un slimību reakcijas. Šeit mums ir B-hepatīts, sifiliss un HIV. Nu, kā?" - un skatās uz mani smaidīdams. Un, pēc pauzes: "Negatīvi!".
Tam ārstam ir humora izjūta.

Dažreiz vakaros braucot cauri Omotesando, kas ir tāda stipri modīga iepirkšanās un fāšn vieta, dzirdēju kokos zvirbuļus. Tokijas zvirbuļi vispāri ir tādi sociāli lopi un vakaros savācas uz kokiem skaļi trallinot.
Tikai vakar vakarā man pēkšņi pieleca, ka zvirbuļiem ir savādāka balss. Apstājos zem koka un lūrēju augšup, cenšoties saskatīt kas tur notiek. Uz leju lidoja mazas putnu kakas un fāšnablās lēdijas gāja man riņķī tēlodamas ka manis šeit nav un apkārt ir tikai viens fāšns un stils.
Jebkurā gadījumā, kokoslūrēšana bija rezultatīva, jo tumsā izdevās saskatīt zaļus putniņus lidojam no zara uz zara ar papagaiļiem raksturīgu trijstūrainu profilu un lidošanas stilu.
Pagūglējot uzzināju, ka jā, Tokijā dzīvo vairākas papagaiļu kolonijas un viena no viņām ir apmetusies Omotesando, kur ir fāšns un stils. Vakaros čivināšana ir tāda, ka var dzirdēt ielas otrajā galā.
Esot ievesti no Austrālijas un šeit viņiem tīri labi patīkot.
Gribētos ieraudzīt arī dienas laikā.

Kyoto ir savs šarms un ir visai objektīvi iemesli kāpēc tā ir Japānas tūrisma Meka.
Bet tomēr, ja ir vēlēšanās skatīties tempļus un visas tādas senlietas, tad diez vai ir vieta, kura būtu līdzvērtīga Kamakurai.
Tur tempļi ir ar tādu gaisotni un mērogu, kuri nav nekur citur valstī. Turklāt, visi tūristi ir Kyoto, tāpēc var staigāt apkārt un vērot relatīvā mierā.
Pat tie tūristi, kuri līdz Kamakurai tiek, parasti pabeidz savu vizīti pie Lielā Budas un nekur citur neiet.
Tikmēr dienvidu krasta burvība ar siltu jūru un Budas mieru krastā ir pilsētas lielākā vērtība. Un, varbūt, labi ka tikai retais to saskata.

Šodien gāju paēst Džingūmae, kas ir ēšanas ziņā diezgan nepazīstams rajons.
Itkā jau bodīšu daudz, bet visas tādas jocīgas. Viena piedāvā drātsnūdeles* bez glutēna par 15 eiro ekvivalentu. Bildē izskatījās garšīgi, bet par 15 eiro gribētu arī kādu glutēnu ieēst. Cita vieta itkā normāla, bet tas normālums tāds atbaidošs, ka pilnīgi liekas ka tur galīgi nekas baudāms nav. Vēl vienā vietā pasniedz burtiski pus klaipu maizes apceptu eļļā ar sieru un ar medu uzlietu virsū. Vēl viena vieta piedāvā "ēd steikus cik gribi! Salāti par brīvu!". Bet maksā četrreiz vairāk par bezglutēna drātsnūdelēm, kas pusdienām ir biškiņ par treknu. Vēl vienā vietā divi lietussarggaldiņi uz ielas ar vientuļiem puikām kaut ko ēdam, bet lieta ir tāda, ka tie ir vienkārši galdiņi pārtikas veikalam, nekāds riktīgs paēdiens tur nesanāks.
Tā nu es staigāju turpu un šurpu, līdz padevos un ienācu iekšā ļoti vecā klasiski japāniskā koka ēkā ar "ass un gards" uzrakstu pie ieejas durvīm. Pie pašas ieejas tantiņa bez īpašiem labdien jautā: "iekšā ēdīsi?". Atbildu, ka ēdīšu vien iekšā. Tantiņai priekšā kādi desmit katli ar ēdieniem un tantiņa tikai tā smīn, neko nesakot. Vismaz būtu pateikusi kādā veidā te ir jāpasūta, jo acīmredzami tas nebija. Tantiņai pieleciens ir ašs un tā, neko nesakot, liek traukā rīsus un jautā vai ēdīšu to un šo. Galu galā sanāca tīri laba maltīte Taizemes gaumē. Bet otru reizi uz turieni neiešu. Uz neglutēnbodi arī ne.

* elegants jaunvārds spagetti apzīmēšanai

Pagatavoju humusu. Megumi mātei ļot iinteresanti kas tas ir, tāpēc smuki ieliku burciņā un padalījos.
Pēc dažām dienām no viņas ziņa - "paldies par humusu, laikam ļoti veselīgs, bet, laikam, nav īsti manējā garša".
Nu, ja negaršo tad neko nevar darīt.
Pēc kāda laika notiek saruna par brokastīm, kur viņa stāsta, ka katru rītu gatavo sev jogurtu ar rozīnēm, niedru cukuru, žāvētām plūmēm, ingveru un pieliek klāt arī humusa pecku.

Iestādīju baziliku. Izauga smuks kā itāļu ēdienu bildēs, bet ir labs izskaidrojums tam, kāpēc lielākā augu daļa šeit ir vai nu indīgi, vai nu galīgi nāvējoši.
Kā tikai uzrodas sagremojams augs, tad visi iespējamie apkārtnes knišļi sarāpo uz dzīrēm - gan mazās, lēkājošās vabolītes, gan zaļi kāpuri, gan tie riebīgie, no kuriem gatavo kokakolas krāsvielu, gan sazin kas vēl. Rezultāts ir diezgan paredzams - baziliks ir caurumains un pagalam.
Tā nu es spaidīju kukaiņus vārgā cerībā ka vēl kādu laiku baziliks izturēs un kādu brīdi pamanīju, ka kukaiņu vairs nav. Nav it neviena.
Katru vakaru skatījos uz un zem lapām, arī apkārt. Nav un viss.
Tad, kādu vakaru skatoties zem stumbriem atradu kukaiņu pazušanas iemeslu. Vēl pavisam maziņu un bez spārniem:



Mans baziliku sargs!

Žāvēju pēdējo kurkumas čupu.
Pirms bija lietus sezona un nežuva gluži nekas, ne drēbes, ne kurkuma, ne kas cits.
Interesantā veidā, zeme žuva pa smuko un zālītes bija jālaista lai nenovīst pagalam.

Pa to laiku, runāju ar bijušo kolēģi. Viņš esot no Osakas, kas ir Kansai novada lielākā pilsēta un ar tādu lepnumu stāsta par Kansaja priekšrocībām:
- Mums, saproti, vilcienā katru rītu brauca sieviete, kura nekad nevilka apakšbikses un bija tikai priecīga, ja kāds pačamdās.

Šķiet, ka šajā zemē nepārsteidz jau nekas, tāpēc, domājot par to, ka jāuztur arī tāda veida sarunas viņām raksturīgajā valodā komentēju:
- Oho. Tad jau, laikam, kāds viņai turpat vilcienā arī iešpaktelē, ko?

Kolēģis redzami apvainojies:
- Nu ko tu tādu runā. Mēs, kansajieši, neko tādu nedarām! Jums, edoītiem*, ka tik iešpaktelētu! Kur tu to visu samācījies?

Paliku diezgan savādā neizpratnē par kansajiešu morālo sistēmu.

---

* Edo (Tokijas) iedzīvotāji.

Ļoti bieži atbraucēji no Latvijas stāsta vietējiem, ka ir no Krievijas jo, nu, ir slinkums skaidrot kur tā Latvija ir un vispāri kauns par to valsti, jo mums ir tie politiķi, hemoroīdi un kas vēl ne.

Tā viš ir. Itkā kārtīgs, smuks cilvēks, neizskatās glups, neizskatās pēc pārāk lielas cūkas, bet, redz, pašam ir komfortablāk ārzemēs būt krievam.
Ir arī tādi, kuri ir diezgan pazīstami publikā, bet presē par tiem raksta Vārds Uzvārds / Krievija. Nav jau tā, ka prese to ir pati izdomājusi.
Viss jau ir labi, tā ir personīgā izvēle, bet vai tā ir arī pašidentifikācija?

Tā sajūta redzot tādus gadījumus ir diezgan smagnēja.
Man jau pašam, ja tā padomā, tīri techniski iekšā ir vairāk ēbreju un poļu, nekā latviešu vulgaris, bet vai tas ir svarīgi? Svarīga ir pašidentifikācija un gods. Integritāte.

Ar to integritāti mūsu tautiešiem ir pasmagi. Un par to tiešām ir kauns vairāk kā par hemoroīdiem un politiķiem.