Iestādīju baziliku. Izauga smuks kā itāļu ēdienu bildēs, bet ir labs izskaidrojums tam, kāpēc lielākā augu daļa šeit ir vai nu indīgi, vai nu galīgi nāvējoši.
Kā tikai uzrodas sagremojams augs, tad visi iespējamie apkārtnes knišļi sarāpo uz dzīrēm - gan mazās, lēkājošās vabolītes, gan zaļi kāpuri, gan tie riebīgie, no kuriem gatavo kokakolas krāsvielu, gan sazin kas vēl. Rezultāts ir diezgan paredzams - baziliks ir caurumains un pagalam.
Tā nu es spaidīju kukaiņus vārgā cerībā ka vēl kādu laiku baziliks izturēs un kādu brīdi pamanīju, ka kukaiņu vairs nav. Nav it neviena.
Katru vakaru skatījos uz un zem lapām, arī apkārt. Nav un viss.
Tad, kādu vakaru skatoties zem stumbriem atradu kukaiņu pazušanas iemeslu. Vēl pavisam maziņu un bez spārniem:



Mans baziliku sargs!